Jā, tagad pavisam oficiāli var paziņot, ka kopš pirmdienas Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība ir kļuvusi «zaļāka».
Jā, tagad pavisam oficiāli var paziņot, ka kopš pirmdienas Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība (CPLZS) ir kļuvusi «zaļāka». Tieši pirmdien preses konferencē CPLZS nāca klajā ar paziņojumu, ka 8. Saeimas vēlēšanās startēs vienā sarakstā ar Latvijas Zaļo partiju (LZP). Par šādu apvienību tika runāts jau sen, jo abu politisko partiju reitingi un 5% barjera tām vieglu ceļu uz 8. Saeimu vienatnē nebūt negarantē. Piemēram, maijā, pēc «Latvijas faktu» veiktās aptaujas rezultātiem, par CPLZS bija gatavi balsot 2,2% vēlētāju, bet par LZP – 2% vēlētāju. Taču arī šāda apvienība nebūt negarantē 5% barjeras pārvarēšanu. Kaut arī CPLZS un LZP uz Latvijas politiskās skatuves ir pat salīdzinoši ilgi, jo bieži partiju mūžs nepārsniedz maģisko četrgadi (Saeimas darbības pilnvaru laiks), viņu izredzes nav spīdošas.
Būtu vērts paanalizēt, kāpēc, kaut vai tādēļ, ka tieši Jelgavā un Zemgalē vispār CPLZS cer uz lielākajiem panākumiem vēlēšanās. CPLZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis pat uzsvēris, ka «zaļo un zemnieku savienība» cer iegūt vismaz 10% vēlētāju atbalstu.
Tomēr šādi aprēķini ir visai apšaubāmi. Tam galvenais iemesls noteikti ir CPLZS nekonsekventā politika, īpaši jau jautājumos, kas skar ES un iespējamo Latvijas līdzdalību tajā. Pašlaik zemnieku aizstāvjus drīzāk varētu saukt par eiroskeptiķiem, kaut gan pavisam nesen tie paši kungi ar partijas priekšsēdētāju A.Brigmani priekšgalā pauda atbalstu Latvijas integrācijai ES. Nav arī skaidrs, ko, izņemot populistiskus saukļus un zemniecības aizstāvību (to sola lielais vairums no Latvijas politisko partiju plejādes), CPLZS var piedāvāt saviem potenciālajiem vēlētājiem. Teorētiski «zaļo zemnieku» apvienība sola veidot vienotu ārpuspilsētas politiku, veicinot ilglaicīgu un līdzsvarotu pilsētu un lauku vides attīstību. Kopējo panākumu vārdā pat ir panākta vienošanās starp abiem politiskajiem spēkiem, ka CPLZS atteiksies no sociāldemokrātu kultivētās idejas par tautas vēlētu prezidentu, bet «zaļie» pievērs acis uz intensīvo ķīmisko piesārņojumu, ko Latvijas videi rada lauksaimnieciskā ražošana.
Turpinot par jaunās savienības izredzēm, jānorāda, ka arī CPLZS panākumi pašvaldību vēlēšanās (otrā vairāk pārstāvētā partija pilsētā un pagastos visā republikā) nebūt negarantē šā politiskā spēka iekļūšanu Saeimā, jo daudzi zemnieki, kas kandidēja pašvaldību vēlēšanās, tikai formalitātes pēc pievienojās šai partijai (pagājušajās pašvaldību vēlēšanās vairs nedrīkstēja kandidēt vēlētāju apvienības). Turklāt nevienam nav noslēpums, ka Latvijā (īpaši pašvaldību vēlēšanās) pārsvarā balso par personībām, par konkrētiem cilvēkiem, nevis par politiskajām partijām. Atzīsimies, ka arī jelgavnieki vairāk balsoja par Rāviņa, Veģera un Strīķa kungu nekā par CPLZS. Tādēļ nebūtu prāta darbs secināt, ka panākumi dažās pilsētās un vairākos pagastos liecina par partijas popularitāti. Līdzīgus secinājumus var izdarīt arī Saeimas vēlēšanu sakarā, jo arī tajās vēlētāji biežāk balso par pazīstamiem cilvēkiem un atsevišķām idejām nekā par labi izstrādātām politisko partiju programmām, kuru īstenošana ir visai apšaubāma. Šo pieņēmumu apstiprina arī tas, ka līdzšinējie partiju reitingu līderi «Jaunais laiks» nebūt nesteidzas piedāvāt saviem vēlētājiem detalizētu priekšvēlēšanu programmu. Diemžēl harizmātiskās vērtības un līderu kults līdz šim Latvijā ir bijis augstākā vērtē nekā konsekventa politiskā stāja.
Par to, ka jaunajai «zaļo zemnieku» apvienībai trūkst politisko līderu, liecina arī tas, ka viņi jau pasteigušies piedāvāt savus pakalpojumus bijušās Jaunās partijas (tagad neatkarīgajiem deputātiem) Ingrīdai Ūdrei, Silvijai Dreimanei, Andrim Bērziņam un pat pašam Raimondam Paulam! Nepārliecina arī jaunās politiskās apvienības piedāvātās politiskās lokomotīves, jo diezin vai Augusts Brigmanis, Vilnis Edvīns Bresis, Arvīds Ulme, Leopolds Ozoliņš plus virkne citu «zaļo zemnieku» būs tie, kas vēlēšanās spēs pretendēt uz 10% vēlētāju atbalstu. Starp citu, kopējā «zemnieku un zaļo» savienības sarakstā Saeimas vēlēšanās kandidēs arī tādi Jelgavas apkaimē pazīstami cilvēki kā Modris Jansons un Dina Kurzemniece.
Nav saprotama arī LZP izšķiršanās par pievienošanos tieši CPLZS, jo līdz ar to «zaļie» zaudēs to vēlētāju daļu, kuri balsoja par antiglobālisma un zaļo kustību kā tādu. Grūti iedomāties, ka «zaļā» dzīvesveida piekritēji varētu balsot par apvienību, kuras viena no galvenajām prioritātēm ir intensificēt lauksaimniecisko ražošanu, kas ir viens no apkārtējās vides noplicināšanās galvenajiem iemesliem.
Nav šaubu, ka jaunā politiskā apvienība centīsies pievērst vēlētāju uzmanību, aktualizējot lauksaimniecisko sadaļu iestāšanās sarunās ar ES, un te viņu trumpis varētu būt tieši eiroskepticisms, aizstāvot zemnieku intereses. Bet pašlaik situācija ir kļuvusi daudz sarežģītāka, jo Eiropā arvien populārāks kļūst viedoklis par paplašināšanās procesa apturēšanu uz nenoteiktu laiku, no kā varētu ciest Latvija un citas kandidātvalstis. Līdz ar to ciestu arī «zaļo zemnieku» intereses, jo nav šaubu, ka bez sava vēlēšanu saukļa «Es gribu dzīvot Latvijā» šī savienība aktīvi iestāsies par zemnieku interešu aizstāvību sarunās ar ES. No šo sarunu rezultātiem arī lielā mērā būs atkarīga «zaļo zemnieku» savienības politiskā nākotne.
