Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7. un 11. jūnija numurā.
(Turpinājums. Sākums – 6. maija, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7. un 11. jūnija numurā.)
«Tie trīs gadi toreiz Rīgā man ir bijuši tik grūti, ka vēl tagad tos gandrīz fiziski jūtu līdzās. Man nav viegli novērtēt, kurš grūtums vairāk nomāca, – cilvēka zaudējums, kas faktiski bija cēlonis tam, ka devos uz Rīgu, bēgu no vientulības izjūtas (kuru tomēr nekas tā arī neaizpildīja, kura stājās pretī pat visiem nākotnes sapņiem darbā un mācībās), vai varbūt tieši sīkā, ikdienišķā baiļu izjūta svešos cilvēkos, zem svešiem griestiem, kad zini sevi atkarīgu no šo cilvēku labvēlības, izspiest kāres un valsts likuma, kas nemaz neatļāva man pilsētā dzīvot.
Divas spēcīgas izjūtas laika gaitā uzkopējušās kā filmu kadri uz vienas filmiņas.
Pirmā – sāpīgs apmulsums, kad ieraudzīju savas drēbes un segu svešā Rīgas dzīvoklī un apjēdzu, ka nu man te būs jāpaliek. Otrā – kad šīs pašas mantas melnā ziemas naktī pārveda atpakaļ mājās un es sapratu, ka visa šī cīņa par noturēšanos ir zaudēta. Nepriecājos ne vienā, ne otrā gadījumā.
JAU AIZEJOT, SAJUTU, KA TIEKSME ATGRIEZTIES MANĪ IR STIPRĀKA PAR DZIŅU IET UZ PRIEKŠU, KA VISS, KO DARĪŠU, NEKUR NEVEDĪS. Kāpēc es vispār gāju?
Varbūt tāpēc tālākais laiks, turpmākie trīs gadi bija tādi, it kā sev līdzi dzirnakmeni vilktu… Neko nesasniedzu. Neko tādu, ko varētu saukt par sasniegumu. Tomēr savu iespēju robežās es pat pārlieku nevarīgi turējos. Bezcerīgi un arī bezjēdzīgi. Kam man Rīga, ja tur negribēju palikt nevienu lieku stundu? Viss, pēc kā Rīgā it kā tiecos un centos, bija mazāk vērtīgs par iespēju tikt vilcienā un braukt uz mājām.
Kādreiz tā nedomāju, bet tagad esmu pārliecināta, ka man šī pati pamestā, atstātā zeme vairāk sāpētu, nekā spētu mierināt iegūtais cilvēks. Tas pats cilvēks, kuram tik daudz žēlabu pilnu vārdu veltīju, nespētu man aizstāt šo zemi, šīs mājas, šo savu mazo pasaulīti. Tik daudz gadu vajadzēja, lai to beidzot saprastu!
Tajā pašā laikā – man, sev pašai, par nelaimi, jāsaka, ka esmu pārlieku labi sapratusi citus cilvēkus. Cilvēkus, ar kuriem bijis jāsatiekas. Un neko, nevienu neesmu spējusi tā iemīlēt, lai skaidrās saprāta acis kā rentgens neskatītos cauri drēbēm, miesai – līdz pat dvēselei. Tikai saltums pašas dvēselē izmisīgi meklējis mājvietu, kur sasildīties… Un vienmēr ātri atskārtis – ātrāk nekā kauns ļāvis atzīt, ka viss bijis malds.
Patiesi. Visur es varēju tikai kā garāmgājējs atsildīt nosalušās rokas, bet ne sirdi. Nekur nebija mājasvietas. Ne tur, kur mani aicināja, kur būtu pieņemta, ne tur, kur durvis bija slēgtas. Tagad apzinos, ka tas ceļš ir noiets – meklējumu ceļš pēc sava cilvēka. Un to vainagojusi mierinošā atziņa, ar kādu lapsa atstāj vīnkoku… Skābs, rūgts, negatavs…
Tas, ko varētu atzīt par savu, man ne tikai pašai būtu jāiekāro, bet arī jāciena. Lai es varētu kā cilvēks līdzās dzīvot bez ļaunprātībām, niķiem un tieksmes aizbēgt. Taču nekad šāds apvienojums negadīsies. Manā dzīvē vairs ne, un es jūtos apmierināta par šo drošības garantiju.
Šai lietai ir arī otra puse – kā visam…
Cilvēkam, kuru cienītu, kuru iekārotu, kuram varētu pakļauties, es sevi nevēlētu. Tā man reiz nepārdeva teli. Saimniece skaidri un gaiši pateica: labāk lopiņam braukt uz kombinātu nekā pie manis mocīties un badu mirt. Pret lopiem esmu centusies būt devīga, cik iespējams, un neviens līdz šim pie manis nav badā aizmiris. Taču apzinos, ka pati esmu nevērtīgs ieguvums pat tādam, ko nekādā vērtē neturētu. Kā gan es savu izvārgušo miesu un mūžīgo pretrunu apsēsto garu varētu vēlēt cilvēkam, pret kuru man ir vislabākās jūtas?!
(Turpmāk vēl.)
