Beidzot tas ir noticis… Kāda oficiāla valsts amatpersona, proti, labklājības ministrs Viktors Jaksons, vizītes laikā Daugavpilī atzinis, ka visaktuālākā problēma medicīnā ir nelegālie maksājumi.
Beidzot tas ir noticis… Kāda oficiāla valsts amatpersona, proti, labklājības ministrs Viktors Jaksons, vizītes laikā Daugavpilī atzinis, ka visaktuālākā problēma medicīnā ir nelegālie maksājumi.
Līdz šim šķitis, ka oficiāli šāda problēma Latvijas medicīnas aprūpes sistēmā neeksistē, drīzāk gan valsts amatpersonas, gan mediķi izlikās to neredzam. Tikai pirms laiciņa valdības sēdē kāda augsta amatpersona mūžīgās mediķu gaušanās sakarā bārstījusies ar frāzēm par to, ka mediķi jau tāpat saņem otru algu aploksnēs. Protams, šādi izteicieni neliecina par valdības vēlmi risināt medicīnā samilzušās problēmas, bet gan nepārprotami demonstrē tās vienaldzīgo attieksmi.
Nelegālo maksājumu cēloņi medicīnā nav meklējami tikai skopajā finansējumā, bet arī mūsu, pacientu, iecietīgajā attieksmē pret kādu skaistu puķu pušķi vai saldu nieciņu dakterītim, kas kā «laba tradīcija» saglabājusies kopš padomju laikiem. Pētījumi liecina, ka bieži vien ar ziediem un kafiju ir par maz un tad jau tiek pieprasītas noteiktas summas par pakalpojumu. Galu galā pacientam tikai atliek vai nu sagrabināt naudiņu un maksāt, saņemot nepieciešamo aprūpi, vai arī nemaksāt un bieži vien samierināties ja ne ar atteikumu, tad ar komforta un aprūpes apstākļiem. Visbiežāk neoficiālos maksājumus mediķi pieprasa par plānveida operācijām un izmeklējumiem ārpus rindas vai gadījumos, kad viņiem ir pieejamas ekskluzīvas diagnostikas iekārtas. Un tas vairs nav naudas vai attieksmes, bet gan nesakārtotās sistēmas jautājums.
28,4% no mūsu ienākuma nodokļa ir atvēlēti medicīniskai aprūpei, kas naudas izteiksmē ir ievērojama summa, taču ceļš, kas naudiņai jāmēro, kamēr tā nonāk līdz adresātam, proti, ārstniecības iestādei un mediķim, ir tāls un birokrātisks. Tas ir viens iemesls, kādēļ dažkārt pacientam rodas iespaids, ka par visu maksā kaut kāda mistiska valsts. Patiesībā tā ir nodokļu maksātāju nauda.
Cits iemesls ir informācijas trūkums par publiski pieejamiem pakalpojumu izcenojumiem valsts un pašvaldības ārstniecības iestādēs. Kur nu vēl skaidrība par naudas sadales mehānismiem! Pacientiem nav īsti saprotams, kas viņiem pienākas par savu nodokļos samaksāto naudu, kas – par pacientu iemaksu un kādus izdevumus sedz apdrošinātājs. Dažkārt slimokases pat maldina cilvēkus, aizbildinoties ar kvotām, ārstu noslodzi un rindām, kaut gan līgums ar tām ietver noteiktus pakalpojumus.
Neinformētība un sarežģītā sistēma ļauj maldināt pacientus arī privātajiem apdrošinātājiem, jo dažkārt polise paredz diezgan plašu pakalpojumu klāstu, tomēr vēlāk izrādās, ka viena, otrā un trešā lieta tajā neietilpst. Pacienti tiek apmānīti, solot vairāk nekā viņiem ir pieejams. Šai gadījumā akmens metams daudzo ar veselības aprūpi saistīto valsts institūciju un to sabiedrisko attiecību speciālistu lauciņā, kas nespēj sabiedrībai pietiekami saprotami izskaidrot, kas par ko īsti maksā.
Nesakārtotā medicīnas aprūpes finansēšanas sistēma rada labvēlīgu augsni mediķu negodprātīgai rīcībai, kas saistīta ar izrakstāmo medikamentu izvēli. Farmācijas uzņēmumu mārketings kļuvis tik uzbāzīgs, ka pacienti vairs nevar būt pārliecināti, vai ārsts zāles izraksta tādēļ, ka tās patiešām ir visefektīvākās slimības ārstēšanā, vai arī tādēļ, ka viņš lobē kādu zāļu ražotāju.
Ik pa laikam plašsaziņas līdzekļos tiek sacelta ažiotāža par gadījumiem, kad it kā kāds zāļu ražotājuzņēmums par noteiktu izrakstīto recepšu skaitu mediķiem izmaksājis ārzemju braucienus. Protams, farmācijas nozares attīstība nav iedomājama bez sadarbības ar mediķiem, taču dažkārt aiz sadarbības labo nolūku aizslietņa tiek slēpta neētiska ārsta rīcība. Kā apgalvo ar medicīnas un farmācijas nozari saistīto institūciju amatpersonas, farmācijas uzņēmumu lobēšana ir grūti pierādāma, iespējams, arī tādēļ, ka nedz mediķiem, nedz farmācijas industrijas pārstāvjiem nav izdevīgi radīt efektīvu kontroles mehānismu.
Problēmas medicīnas aprūpē ir nopietnas un kompleksas, taču ne vienmēr vainojams naudas trūkums. Bieži vien līdzekļi tiek izmantoti neefektīvi. Optimizējot daudzo ar medicīnas aprūpi un farmāciju saistīto valsts iestāžu darbu, būtu iespējams par minimāliem līdzekļiem ja ne palielināt finansējumu, tad vismaz sakārtot sistēmu. Cerams, ka labklājības ministra V.Jaksona apņēmība nepaliks tikai priekšvēlēšanu solījumu līmenī, lai gan līdz 8. Saeimas vēlēšanām ir pārāk maz laika ko revolucionāru paveikt.
