Turpinājums. Sākums – 5. jūnijā.
(Turpinājums. Sākums – 5. jūnijā.)
Pirmās bažas, kas urda Raitu Karnīti: ja investori pieprasa tik daudz dažādu īpatnēju garantiju, tad kapitāla īpašnieks jeb ieguldītājs vai nu domā, ka te visi ir galīgi muļķi, vai arī tas projekts viņiem ir pilnīgi neizdevīgs, tāpēc potenciālie ieguldītāji būtībā cenšas simtprocentīgi noņemt investīciju risku. Tā dzīvē nenotiek nekad un nekur. Piemēram, savās valstīs investori neuzdrošinātos prasīt kaut ko tādu, ko pieprasa no Latvijas – nodrošināt cenu, izejvielu garantijas, nodokļu atlaides uz 20 gadiem…
Otrās bažas: tik specifiskā ražošanas uzņēmumā kā celulozes rūpnīca nav pieņemams nekāda veida valsts ieguldījums. Ikvienā ārvalstī tāds variants noteikti tiktu noraidīts. Par šo projektu R.Karnīte ir runājusi ar augstām Zviedrijas amatpersonām, viņu attieksme skan: «Tā ir privāta lieta, bizness, kuru valsts var veicināt, bet mēs tajā nedarbojamies ar naudu.» Tādai, pareizai, attieksmei vajadzētu būt arī Latvijā: jā, tas ir valstij svarīgs projekts, taču tā liktenis izšķirams uzņēmējiem, jo saprātīgs uzņēmējs sliktu vai neefektīvu līgumu nenoslēgs. Karnītesprāt, tie 30 vai 50 miljoni, par kuriem tagad runā kā par Latvijas iespējamo ieguldījumu projektā, laika gaitā var pārvērsties Dievs zina par ko. Valsts, kā var just, jau ir apņēmusies, piemēram, sagatavot pievedceļus, nodrošināt dzelzceļu… Vēlāk vajadzēs ceļus labot, vēl paredzēts segt darbinieku mācības – visa summa kopumā ir nesamērīgi liela. Un rodas aizdomas, ka šī nauda nemaz nav paredzēta projektam, bet gan kaut kādiem citiem mērķiem. Kurš gan beigās to varēs izskaitļot! Nu nevar taču tā šķiest naudu: piemēram, visai zinātnei kopā no valsts budžeta atvēlēti ap 8,5 miljoni latu, bet vienai rūpnīcai (ne jau valstij piederošai) mēs mierīgu sirdi atdosim 30 vai 50 miljonu, personāla mācīšanai vien – gandrīz miljonu.
Kopumā celulozes rūpnīca Latvijā būtu vēlama – kā jau valstī, kurā ir meži un attīstīta koksnes pārstrāde. Taču pašreiz piedāvātā projekta autori ļoti cenšas to iesmērēt. Ja tas būtu labs un gudrs uzņēmēju projekts, kādēļ būtu vajadzīgas tik lielas valsts garantijas?!
Maigi sakot, apšaubāms šķiet arī apgalvojums, ka jaunā rūpnīca nodrošināšot ar darbu 300 cilvēku. Būdams Somijas pilsētā Raumā, aplūkoju vietējo celulozes rūpnīcu – Latvijā iecerētās prototipu, tikai lielāku. Tajā (trīs maiņās) strādājot ap 100 cilvēku. Tātad, visticamāk, Latvijas rūpnīcā būs pāris desmiti speciālistu, grāmatveži, sargs ar savu suni, iespējams, vēl varbūt tuvumā tiks atvērts kāds veikaliņš… Un šo darbinieku apmācīšanai paredzēts miljons latu!
Ja projekts tiktu īstenots pašreizējā versijā, tas negatīvi ietekmēs mazos un vidējos meža izstrādātājus un kokrūpniekus. Skaidro Pēteris Guļāns:
«Arvien ir izdevīgāk eksportēt nevis izejvielas, bet produktu ar augstāku pievienoto vērtību. Agrāk uzņēmumus meža nozarē veidoja vietējie uzņēmēji, kuru produkciju lielā mērā izmantoja vietējā papīrrūpniecība. Tagad ieejam globālajā sistēmā, šādus uzņēmumus vairs neveido tikai vietējām vajadzībām, bet ar mērķi – pēc iespējas samazināt izmaksas, vienlaikus iegūstot maksimāli iespējamo peļņu konkurences apstākļos. Te nonākam pie jautājuma: kas tad veidos šo uzņēmumu? Dzirdam: Latvijai celulozes rūpnīca ir vajadzīga. Bet – kāpēc? Pamatojums var būt viens – gūt ienākumu. Valsts to var panākt tikai divos veidos: no strādājošo algām un nodokļu ieņēmumiem budžetā. Peļņu gūst īpašnieks. Valsts kādu daļu no peļņas var dabūt, ja apliek to ar uzņēmuma ienākuma nodokli. Pašreizējā stadijā Latvija no šīs peļņas daļas labprātīgi atteikusies, turklāt atvainodamās: mēs labprāt dotu arī investoru prasīto 80 procentu atlaidi, taču nevaram vairāk par 50 procentiem no kopējā ieguldījuma, jo būt vēl dāsnākiem neļauj ES. Tas ir, ja pieņem, ka rūpnīcas projektā jāiegulda viens miljards (nav svarīgi – dolāru vai eiro), Latvija apņemas no šā miljarda pusi, 500 miljonu, pakāpeniski nodokļu atlaižu veidā investoriem uzdāvināt. Turklāt agri vai vēlu valsts pati no īpašuma aizies (kā to deklarējis arī ekonomikas ministrs A.Kalvītis). Iznāks, ka uzņēmums piederēs ārējiem investoriem, un faktiski visu šo akciju kapitālu (un pat vairāk!) Latvija būs viņiem atlaižu veidā uzdāvinājusi! Tas ir, investori paši neko nebūs ieguldījuši.
Protams, aizņēmums no bankām viņiem būs jāņem, bet to piecu gadu laikā būs iespējams atmaksāt, tādējādi uzņēmējiem, kas būs ieguldījuši rūpnīcā 340 vai 350 miljonus dolāru vai eiro, Latvijas valsts 500 miljonus atmaksās nodokļu veidā. Kur te ir Latvijas ieguvums?»
