Mākslas terapija – iztēles skaidrošana un izteikšana ar pacienta radīto attēlu – nav jauna.
Mākslas terapija – iztēles skaidrošana un izteikšana ar pacienta radīto attēlu – nav jauna. Taču Latvijā, kā uzsver gleznotāja un mediķe Indra Grasberga, vienlīdz nesen pazīstamas abas tās izpausmes: māksliniecisko pamatspēju attīstīšana un ikviena spontānajā izteiksmē iekļautā vēstījuma analizēšana.
Jau vairāk nekā gadu I.Grasberga vada ar psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» vadības atbalstu tapušo mākslas terapijas studiju «Iztēle» un nodarbības ambulatoro pacientu dienas centrā. Šai laikā sperts nelielais, bet vissvarīgākais – pirmais – solis uz terapijas piedāvāto diagnostikas un ārstniecības iespēju pilnīgu apguvi un izmantošanu.
«Te sēdējusi kāda meitene. Šeit «iet vaļā» pavisam moderna māksla. Pats no sevis! Ko es teikšu? Pikaso. Tie esot «Divu siržu cilvēki»,» miniatūra portreta vaibstu kontūras lapas stūrī ieslēgtas sarkanu siržu simbolu lokā. Pie sienas vīdošajos agrāk tapušajos darbos – ne miņas no kubisma vēsmām: melni ierāmēta saule, dažādu krāsu ģeometriskās figūrās pausts noskaņu mainīgums. «Vēl viens ir ārkārtīgi labs karikatūrists – lūk, te. Viņš ir mūziķis, mūzikas skolotājs. Prasa man tik ogles zīmuli un «vālē vaļā»,» vēlāk atklājas, ka enerģisko vilcienu autors nopietni apsver iespēju veikt ko nebijušu – atvērt slimnīcā pirmo personālizstādi. «Šo pagājušoreiz iesāka cits mākslinieks, šķiet, noformētājs, jauns puisis. Viņš zīmē cilvēkus. Ļoti skaistus portretus. Šoreiz prasīja akvareli, teica, lai paliek, vēl nepabeidzu. Strādā tik maigi… Jauns, jūsu gados. Te, piemēram, – pagājušoreiz atveda arī vienu smagāk slimu. Negribēja neko citu kā melnu krāsu. Taisīja šādu ainu – viss grūst un gāžas, neko citu. Pēc tam rakstīja. Rakstīto man nedeva. Teica – sūtīšot uz Ņujorku. Nē, par Ameriku daudz nerunāja. Re, kur rakstīts «Rīga 2010», tikai vēlāk pamanīju. Tāds kā pareģojums?»
Mēs atrodamies psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» mākslas terapijas studijai nesen piešķirtajā telpā. Pietiekami plašā, lai tajā gana ērti varētu izvietoties regulāro nodarbību dalībnieki – desmit piecpadsmit cilvēki –, un I.Grasberga rāda audzēkņu darbus: šodien aizsāktos – uz galdiem, zīmējumus, akvareļus, guašas darbus. Starp košiem labu un ļaunu pasaku žanram piederīgiem gleznojumiem, zīmuļu krāsojumiem un savdabīgām ainavām pavīd pa reālistiski dzīvīgam portretējumam.
Ar gleznošanu I.Grasberga, pēc pašas vārdiem, «noņēmusies visu mūžu». Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu turpinājusies iemaņu pastāvīga papildināšana pie gleznotājiem Jelgavā un Rīgā. I.Grasberga ir Ivara Klapera vadītās Jelgavas kultūras nama gleznošanas studijas ilggadēja dalībniece.
«Profesionāla māksliniece neesmu, esmu profesionāla medmāsa. Kā medmāsa ar šiem slimniekiem esmu strādājusi piecpadsmit gadu, tomēr arī man sākumā nemaz nebija tik viegli: lai pēc septiņu gadu prombūtnes pie vietas un cilvēkiem atkal pierastu, pagāja gads. Tagad varu teikt – atkal esmu pieradusi.»
Salīdzinājumu ar narkologa palīgu – cilvēku, kas savu uzvaru pār atkarību apliecina, lasot lekcijas, strādājot ar slimniekiem un ziedojot paša sekmīgajā cīņā ar slimību uzkrātās zināšanas, – «Ģintermuižas» skolotāja min, lai labāk ilustrētu citu pagātnes šķautni. Pašas pārdzīvotais palīdz «tikt galā» jeb «izlikt sevi visu» – trīs rīta stundas risināt nodarbību vadītājam doto saprašanās uzdevumu –, bet, galvenais, sniedz pārliecību par pūļu neveltīgumu. «Arī man ir ļoti trausli nervi. Dzīvē bijuši visādi brīži: gan bezmiegs, gan depresija. Viss sākās ar jaunībā pārciestu traumu. Arvien esmu nodarbojusies ar dažādām mākslām – dziedāšanu, dejošanu… Laikā, kad uz nodarbībām nevarēju tikt (auklēju divus bērnus), mani glāba gleznošana. Vistiešākajā nozīmē – izglāba! Bija sagadījies tā, ka dzīvoju kaimiņos profesionāliem māksliniekiem – Andrejs Zvejnieks augšstāvā, blakus Ezernieks. Pazīstami bijām kopš pirmās dienas. Zvejnieks sāka dāvināt krāsas. «Nepsiho, bet mālē,» viņš teica. «Mālēt» man gan ļoti paticis jau kopš bērnības, tas droši vien saistīts ar iedzimtību (interesants cilvēks, kas gleznoja «pats no sevis», bija mammas brālis), bet pa īstam ar to sāku nodarboties toreiz, kad neko citu darīt nebija laika. Un esmu izjutusi, cik ļoti gleznošana palīdz psihiski smagos brīžos: tu aizej pilnīgi citā pasaulē, aizmirsti bēdas, visu pārējo – tāda ir parastā iedarbība. Kad nomira mamma, izjutu arī to, kā māksla ļauj atbrīvoties no iztēles uzmācībām, tās uzgleznojot. Pirms gadiem desmit, kad ar direktoru Šturmu to visu pārspriedām, īsti dziļi, manuprāt, tomēr nesapratām. Īstā vērtība atklājās, izlasot šo,» I.Grasberga rāda plānos, zilos vākos iesieto Ainas Ozoliņas Nučo un Māras Vidneres «Mākslas un pašatklāsmes» 1999. gada izdevumu: «To pašu atradu ar grūtībām. Gāju uz bibliotēkām, meklēju visur. Sāku šeit strādāt, un grāmatas man vēl nebija. Pēc kā vadījos? Sapratu pati.»
Galvenā toreizējo un tagadējo nodarbību atšķirība ir to norises vieta (Ambulatorās nodaļas ēkā tagad izvietota «Iztēles» pastāvēšanas gadā radīto darbu izstāde). Citādi studija kā studija, atzīst I.Grasberga (tā pati grāmatu šķirstīšana, un iemaņu apguve praksē; redzētā, nosapņotā un iztēlotā iemūžināšana kontūrās un krāsās). Vairuma citu vidū tā izceļas ar darbu jūtamāku dažādību un dalībnieku – «Ģintermuižas» iemītnieku un dienas nodaļas ambulatoro pacientu – īpašo, ilgi glabāto prieku par katru jaunu izstādi. «Nebiju domājis, ka tik nopietni,» par Pilsētas svētkos Hercoga Jēkaba laukumā aplūkoto «Iztēles» veikumu izteicies I.Klapers. Daudzveidīgi ir arī darboties rosinošās gaisotnes meklējumi: ar sveču aizdegšanu, pērnajās lapās veidotu kompozīciju, dzejoļiem un dziedāšanu vai vienkārši «nopietnu mūziku bez vārdiem», ko atskaņo no mājām nestais magnetofons, lai rīta stundās radītu apņēmības pilnu noskaņu – baltā lapā veikt pirmo zīmuļa vilcienu.
***
Mākslas terapijā cilvēks gūst iespēju:
emocionāli atslābināties;
pavēstīt otram par savu iekšējo pasauli;
saskatīt un apzināties savas problēmas;
stiprināt, attīstīt «Es» un pašapziņu;
paplašināt intelektuālo pašizpratni.
Pēc A.Ozoliņas – Nučo un M.Vidneres grāmatas «Māksla un pašatklāsme»
