Otrdienas vakarā nesavaldāmais spītnieks Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs viesojās Jelgavā, lai turpinātu krāt parakstus zem savas Satversmes grozījumiem, kurus tikai nosacīti var saukt par tādiem.
Otrdienas vakarā nesavaldāmais spītnieks Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas priekšsēdētājs Juris Bojārs viesojās Jelgavā, lai turpinātu krāt parakstus zem savas Satversmes grozījumiem, kurus tikai nosacīti var saukt par tādiem. LSDSP pat sagatavojusi īso Satversmes variantu, kurā brošūras formāta 95 lappuses ir savilktas uz vienas A4 formāta lapas. Sak, nav ko tautu apgrūtināt ar tik gara dokumenta lasīšanu. Ņemot vērā šo politiku, rodas pamatotas šaubas, vai lielākā daļa cilvēku, kas parakstījušies zem šā Satversmes varianta, to vispār ir lasījuši.
Apbrīnojama ir J.Bojāra pārliecība, ka tieši viņš zina, ko tauta vēlas, jo, pamatojoties uz statistikas datiem, kas ir viņa rīcībā, Latvijā jau sen būtu pieņemta jaunā Satversme. Piemēram, J.Bojārs apgalvo, ka 75 – 90% Latvijas iedzīvotāju ir par tautas vēlētu prezidentu, bet divas trešdaļas iedzīvotāju atbalsta mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešanu. Protams, netiek minēti nedz šo statistikas datu avoti, nedz arī aptauju veikšanas laiks un socioloģisko pētījumu firmas, kas veikušas šādas aptaujas, iegūstot minētos rezultātus. Rodas arī pamatots jautājums, vai divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju vispār zina, ko nozīmē mažoritārā vēlēšanu sistēma. Par «Bojāra statistikas» nepilnībām liecina arī tas, ka parakstu vākšana par LSDSP piedāvāto Satversmi sākta jau kopš 1. maija, bet līdz šim nav pat nepieciešamo 10 tūkstošu parakstu (apmēram 1,4% no Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem), kas nepieciešami, lai sāktu Vislatvijas parakstu vākšanu jau par nodokļu maksātāju naudu.
Nedaudz jāatgriežas arī pie piedāvātā Satversmes projekta idejām, no kurām lielākā daļa ir neatbilstošas Latvijas politiskajai realitātei. Pavisam noteikti – Latvijai nav vajadzīgs tautas vēlēts prezidents (viena no centrālajām idejām Satversmes projektā), jo pāreja uz prezidentālas republikas modeli prasītu radikālas izmaiņas valsts pārvaldē. Turklāt tas būtu solis autoritārisma virzienā, jo koncentrēt varu viena cilvēka rokās ir pārāk riskanti, ņemot vērā, ka finansu grupējumi ar polittehnologu palīdzību šai amatā noteikti iebīdīs savu cilvēku. Turklāt arī pašreizējā Satversmē paredzētās prezidenta pilnvaras ir pietiekamas. Par to liecina arī Vairas Vīķes – Freibergas aktīvā politiskā darbība, iespaidojot likumdošanas procesu valstī.
Otrs nepamatotais solis, ko piedāvā Bojāra Satversme, ir daļēja pāreja uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kur vēlētāji 50 deputātu ievēlēs no maziem vēlēšanu apgabaliem (10 tūkstoši balsu – 1 deputāta mandāts), bet pārējos 50 deputātus pēc līdzšinējās proporcionālās vēlēšanu sistēmas kārtības.
J.Bojārs laikam nav padomājis, ka šāda kārtība ļaus Saeimā iekļūt visiem populistiem un sīkpartiju pārstāvjiem, kas būs iemantojuši zināmu atpazīstamību (dāvinot rozītes vai cienājot izslāpušos ar miestiņu) kādā noteiktā teritorijā. Nedrīkstētu aizmirst, ka arī politika ir profesija, kurai nepieciešamas īpašas prasmes un pieredze. Turklāt ievēlēto deputātu atbildība vēlētāju priekšā ir katra personīgās morāles un ētikas jautājums, un ar grozījumiem Satversmē to nostiprināt noteikti neizdosies.
Apsveicama ir Bojāra vēlme iekļaut savā Satversmē gandrīz visus iespējamos demokrātiskās sabiedrības veidotos cilvēktiesību principus. Tam ir veltīti 36 Satversmes panti ar 164 punktiem, paredzot virkni cilvēka pamattiesību un pamatbrīvību. Tomēr diemžēl jāsecina, ka Bojāra kunga izpratne par cilvēktiesībām ir visai deformēta, jo, kaut arī Satversmes projekta 13. panta 1. punkts pat paredz diskriminācijas aizliegumu attiecībā pret iedzimtajām īpatnībām (pēc mediķu atzinuma, homoseksuālisms ir iedzimta īpatnība), viņš publiski aicināja visus Latvijas homoseksuālistus izsūtīt uz kādu neapdzīvotu salu. J.Bojārs piedāvāja iegādāties no Igaunijas kādu salu, kurā varētu izmitināt Latvijas gejus un lezbietes, dibinot homoseksuālistu karalisti. Iespējams, tai arī viņš varēs piedāvāt savu konstitūcijas variantu.
Tomēr attiecībā uz cilvēktiesībām jaunais Satversmes projekts paredz arī vairākus sakarīgus jaunievedumus. Viens no tādiem noteikti ir Valsts cilvēktiesību pilnvarotā institūts, kas ir atvasināts no Zviedrijas ombūdsmena institūcijas un ir izplatīts gandrīz visās demokrātiskajās valstīs. Būtībā tieši šāds cilvēktiesību pilnvarotais varētu produktīvi cīnīties pret ierēdņu pārkāpumiem, jo viņa funkcijās ietilptu izskatīt sūdzības par ierēdņu darbību. Turklāt svarīgi, lai šai institūcijai būtu pēc iespējas plašas pilnvaras atsaukt amatpersonas vai ierosināt pret tām krimināllietas. Turklāt cilvēktiesību sadaļā ir iekļautas tādas ekskluzīvas lietas kā tiesības uz labu valsts pārvaldi, tiesības uz mājokli, ģimenes un bērna tiesības, tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi u.c. Vienīgi pietrūkst skaidrojuma, kā valsts sava pašreizējā budžeta ietvaros spēs nodrošināt visas šīs plašās tiesības un brīvības, jo, iepazīstoties ar J.Bojāra piedāvāto Satversmes projektu, liekas, vai ik katrs varētu doties taisnā ceļā uz Satversmes tiesu un cīnīties par savām tiesībām. Būsim taču atklāti – līdz labklājības valstu līmenim, kurās visas šīs tiesības ir iespējams īstenot, mums vēl ir tālu, un, spontāni nomainot valsts konstitūciju, neatrisināsies visas problēmas. Tik radikāls pavērsiens konstitucionālismā var vienīgi radīt papildu problēmas. Nav arī pārliecības, ka paši LSDSP biedri ar J.Bojāru priekšgalā tic šāda Satversmes modeļa iespējamībai, protams, neatmetot domu, ka atsevišķi tās elementi varētu tikt iekļauti Latvijas likumdošanā.
