Tik enerģijas pilns rīts – neba nu tādās brīvdienās mājās sēdēsi! Kurp doties? Ar savu sakoptību aicināt aicina tūristiem atvērtā Ventspils.
Tik enerģijas pilns rīts – neba nu tādās brīvdienās mājās sēdēsi! Kurp doties? Ar savu sakoptību aicināt aicina tūristiem atvērtā Ventspils. Pēc vērienīgās «Govju parādes 2002» apskates un pilsētas izstaigāšanas «ierunājās» izsalkušais vēders.
Par vispiemērotāko vietu sātīgām pusdienām izvēlējāmies āra kafejnīcu, kur jau bez mums daudzi ieturējās. Brīvs galdiņš atradās. Apsēdāmies, izvēlējāmies kārdinošāko ēdienu un sākām gaidīt kādu oficianti. Gaidīt, gaidīt, gaidīt… Kad no ilgās gaidīšanas kļuva pavisam neomulīgi, garām skrienošajai vies(ne)mīlei pajautājām, vai apkalpo pie galdiņiem? Viņa attrauca, ka apkalpojot gan. Kad arī turpmāko 15 minūšu laikā nevienam neinteresēja mūsu pasūtījums, viens no mūsu pulciņa devās iekšā kafejnīcā. Bet tur pavērusies visai negaidīta aina: oficiantes stāv grīļodamās pie letes un smaida cita par citu platāk. Kādai dāmai kājas bija kļuvušas acīmredzot pārāk vieglas, un pārvietoties bez balsta (letes malas) viņa nevarēja…
Turpat dažu soļu attālumā bija vēl kāds krodziņš – «Bugiņš». Apsēdāmies pie galdiņa un sākām gaidīt oficianti. Gaidīt, gaidīt… Viena no «acīgākajām» apkalpotājām pienāca un pavēstīja, ka ēdienkarti drīz mums pienesīs. Tā kā krodziņš acīmredzot ir iecienīts un labi zināms ne tikai ventspilniekiem, tajā ieradās daudzas sabiedrībā pazīstamā persona Fredis ar mākslinieku svītu, kas todien lieliski bija tikuši galā ar savu uzdevumu – atraktīvu govju apgleznošanu. Viņi, protams, ēdienkarti saņēma, vēl neapsēdušies. Bet mums neatlika nekas cits, kā vien noklausīties oficiantes žēlabaino: «Diemžēl ēdienkarti tagad būs ilgi jāgaida. Vai atnest ko dzeramu?» Pasūtījām četras limonādes. Pēc tam, kad bijām tās veltīgi gaidījuši vismaz 20 minūtes, piecēlāmies un gājām prom.
Ir saprotams, ka daudzi grib izpatikt sabiedrībā labi pazīstamiem, populāriem cilvēkiem. Viņi taču ir slavenības! Tikai maksā gan viņi tos pašus latus par otro ēdienu, ko «parastie cilvēki»…
Mēs vienojāmies par kādu lētāku, «parastu» ēstuvi. Tur uzreiz tikām apkalpoti. Morāle? Nākamreiz jāuzvelk spilgtākas drānas un jāierodas pompozi.
