Tuvojas 14. jūnijs – diena, kad 1941. gadā bija šausmīgākie, zvēriskākie, ciniskākie notikumi. Lai par tiem runātu, jāatkāpjas tālā pagātnē.
Tuvojas 14. jūnijs – diena, kad 1941. gadā bija šausmīgākie, zvēriskākie, ciniskākie notikumi. Lai par tiem runātu, jāatkāpjas tālā pagātnē.
1939. gada 23. augustā sāka darboties Ribentropa – Molotova noslēgtais pakts ar tā slepenajiem pielikumiem. Līdz ar to Latvija nokļūst Austrumu puses interešu lokā un sākas sagatavošanās Latvijas okupācijai.
1940. gada 17. jūnijā ar ultimāta izsludināšanu pāri brīvās Latvijas robežai pārbrauc Padomju tanki. Tiek nelikumīgi okupēta Latvija. Vēl līdz šai dienai Krievija, «padomijas» mantiniece, cenšas okupāciju noliegt, izmantojot dažādus ieganstus. Noslēdzās Latvijas kā brīvvalsts pastāvēšana.
Tajā laikā jau visas amatpersonas, daļa aizsargu, izglītotākie Latvijas iedzīvotāji ir jau arestēti. Aresti notiek nepārtraukti – par to, ka esi darbojies pagasta valdē, bankā, bijis aizsargs. Ja kas tev piederējis, viss tiek nacionalizēts. Lai pilnīgi iznīcinātu latviešu pretošanās spējas, padomju vara gatavo izsūtāmo sarakstus, kas 1941. gada 14. jūnijā arī tiek īstenots. Desmitiem tūkstošiem cilvēku izved ešeloniem. Litenē notiek bijušo Latvijas armijas virsnieku aresti. Pēc daudzu gadu vergošanas tālajos ziemeļos tikai retajam izdodas atgriezties mājās. Cik daudz zināmu un vēl nezināmu kapuvietu varētu vēstīt par izvesto un arestēto likteņiem, bet tās klusē. Tās ir izkaisītas no Urāliem līdz Kamčatkai, cauri visam kontinentam. Un tomēr tie, kas izdzīvoja, atgriezās. Savā dzimtenē.
Pēc atgriešanās, kam laimējās, pastāvot bezgala daudziem «nedrīkst», «nav atļauts», «aizliegts», saglabāt ticību latvietībai, ierašas, valodu un, galvenais, cerību un ticību – mēs būsim brīvi!
Mēs, represētie, daudzu valdību nonicinātie, piesmietie, nozākātie un nodotie esam izdzīvojuši un, lai atgādinātu pasaulei, ka Latvija bija okupēta un tajā notika genocīds pret tautu, pulcējamies šajā datumā pie saviem sāpju un piemiņas akmeņiem, lai atcerētos Baigā gada drausmīgo notikumu – deportāciju.
Mūsos nav naida, bet mēs nevēlamies aizmirst tos notikumus, tās mokas un bezcerību.
Izdzīvojušie, sadosimies rokās, atbalstīsimies uz tuvākā pleca, būsim vienoti – tad mūs nesalauzīs ne vienaldzība, ne vēlēšanās atzīt, ka mēs vēl esam!
Guntars Bullis, viens no nedaudzajiem vēl dzīvi palikušajiem represētajiem
