Atvēlot finansējumu arhitekta Gunāra Birkerta izlolotajam Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektam, Saeima formāli ir spērusi izšķirošo politisko soli, lai beidzot kliedētu neskaidrības ap «gaismas pils» celtniecību.
Atvēlot finansējumu arhitekta Gunāra Birkerta izlolotajam Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projektam, Saeima formāli ir spērusi izšķirošo politisko soli, lai beidzot kliedētu neskaidrības ap «gaismas pils» celtniecību. Saeimas vēlēšanas drīz būs klāt, laika labiem darbiem palicis maz, tāpēc LNB projekta īstenošanas likuma akceptēšana ir pašsaprotama.
Savā ziņā var apbrīnot, cik eleganti ierēdņiem un politiķiem ir izdevies muļļāties ar un ap LNB celtniecību. Faktiski, sākot jau ar Šķēles valdību, kad radās diskutablā ideja par naudas ņemšanu LNB projektam no iedzīvotāju maksājumiem par elektrību, latvju varenuma simbols – jaunā LNB – ir tikusi vairāk vai mazāk politizēta. Taču nav ko skumt par šo laiku! Latvijā, šķiet, nevienu lielu projektu, kas saistīts ar lielām naudām, nevar realizēt bez pārspīlētas politizācijas, tas ir, bez kaut kā padarīšanas par politisko spēku strīdus ābolu, nevis profesionāļu risināmu uzdevumu (hokeja halles celtniecība, iepriekšējā «Latvijas kuģniecības» privatizācija utt.). Nezin vai LNB projekta sakarā ir panāktas kādas Latvijas sabiedrībai «izdevīgas» vienošanās, vai šoreiz politiķi tiešām ir parādījuši spēju (nenoliedzami, pragmatiski motivētu) panākt vienošanos par stratēģisku rīcību, kam gan reāli, gan simboliski var būt ne mazsvarīga loma tautas attīstības kontekstā.
Iedzīvotāju aptaujas rāda, ka Latvijas sabiedrība nemaz tā nejūsmo par jaunas un modernas LNB celtniecību, kas saskaņā ar Saeimas pieņemto likumu jāuzceļ līdz 2008. gada 18. novembrim. Pieļauju, ka šāda tendence ir skaidrojama ar kopumā zemo iedzīvotāju labklājību, sak, ja mans maks nepildās, tad kāda jēga kaut kādai bibliotēkai. Zemais atalgojums atsevišķās sociālajās grupās nekādi nevarēs attīstīt cilvēkos prasību pēc garīgām vērtībām. Tagad, manuprāt, pats vizionārais jautājums, vai būt LNB, vairs nav aktuāls, jo, abstrakti skatoties, ir lietas, kas stāv pāri kaut kādām savtīgām interesēm.
Protams, smieklīgs ir jēdziens «kopējās intereses», ja ikdienā cilvēks sadzīvo, saskaras un priecājas tikai par savām, dažkārt nožēlojami šaurajām, interesēm. Taču tas jau ir galvenokārt sabiedrības integrācijas jautājums kopēju vērtību vārdā.
Cits arguments, kas uz LNB projekta realizāciju liek raudzīties skeptiski, ir hrestomātiskais Saeimas deputāta Pētera Apiņa paziņojums, ko viņš pirms kādiem diviem gadiem publiski pauda, – «gaismas pils» celtniecībā 10% (tie ir savi 9 miljoni latu) atvēlēto finansu līdzekļu tiks nozagti. Šie 10%, bez šaubām, ir viena politiķa provokācija; taču Apiņa provokācija, ņemot vērā vispārējo Latvijas politikas korporatīvo («čomisko») raksturu (kā nacionālajā, tā arī vietējā līmenī), neliekas tikai kā viena politiķa draiskošanās. Un tiešām, runa ir ne tik daudz par kaut kādiem procentiem, cik par to, vai amatpersonas var apsolīt vēlētājiem, ka LNB celtniecība noritēs godīgi un atklāti, un nauda netiks bezkaunīgi izsaimniekota. Pagaidām nekas neliek domāt, ka kaut kas tiek darīts, lai iepriekšminētos principus garantētu. Kaut vai čammāšanās ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveidi un tā pilnvērtīgas funkcionēšanas nodrošināšanu. Premjers Bērziņš var sevi slavēt par to, ka, redz, viņa valdība esot tā, kas šīs Saeimas laikā visvairāk cīnījusies pret korupciju, taču nerodas pārliecība, ka LNB celtniecība būs tīra. Un šādai pārliecībai pamatu rada 90. gadu Latvijas amorālās politikas radītā inerce.
Nekad nesaki nekad. Saeima par spīti skeptiķiem (viens no «sociķu» Bojāriem savulaik piedāvāja LNB izvietot savus fondus bezmaz vai zirgu stallī, lai tik proletariātam neizrautu pēdējo gabalu no mutes) ir apstiprinājusi LNB celtniecību kopā ar zināmiem finansējuma avotiem. Jaunais Latvijas parlamenta sasaukums būtībā noteiks patiesās LNB projekta izredzes tikt realizētam. 7. Saeima attiecībā uz LNB celtniecības ieceri savu pozitīvo nostāju ir paudusi. Pēc vārdiem jāseko adekvātiem darbiem – tas ir prognozējamas un godīgas politikas priekšnosacījums.
*Rinda no klasiskā Ausekļa dzejoļa «Gaismas pils».
