Nebeidz un nebeidz pārsteigt partiju ambīcijas.
Nebeidz un nebeidz pārsteigt partiju ambīcijas. Vieni sapņo par vienpersonisku valdīšanu Jēkabielas namā, daudzi citi lolo cerības uz dalību nākamās valdības darbā. Tikai nevajadzētu aizmirst, ka Saeimas nams nav bezizmēra: deputātu vietu skaits tajā ir 100 (un ne vairāk, ne mazāk), bet puslīdz stabilai valdībai pietiek ar nedaudz vairāk nekā 50 balsīm, un tai nav vajadzīgas, teiksim, 80. Tātad kādam jebkurā gadījumā būs jāpaliek ārpus Jēkabielas nama sienām, un var gadīties, ka ilūzijas pārplīst kā ziepju burbuļi.
Bijušo Interfrontes līderu vainagotā politiskā apvienība «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā» («PCTVL») ir to politisko spēku sarakstā, kas nosprauduši stingru mērķi pārliecinoši iekļūt nākamajā Saeimā, un nu pēc apvienības kopīgās konferences var spriest – arī piedalīties nākamās valdības veidošanā, gan, izrādot pietiekami saprāta, ne vienpersoniski, bet pretendējot tikai uz 20 balsīm, kas nemaz nav tālu no pašreizējo aptauju rezultātiem. Jautājums tikai – par kādu Latvijas nākotni domā vēlētājs, kurš ir gatavs atbalstīt prokremlisko un promaskavisko «PCTVL»?
Skaidrs, ka bez vainas nav arī līdz šim pie varas bijušās labējās partijas, kas, piemēram, nekad nav īpaši strādājušas ar krievvalodīgo elektorātu, atstājot to «PCTVL» un citu kreiso populistu ziņā. Gaidāmajās parlamenta vēlēšanās par šo aizmāršību var iznākt padārgi samaksāt. Izeja no šīs Latvijas nākotnei ne pārāk spožās situācijas, šķiet, ir tikai viena – labējo spēku konsolidācija, ar kuru, paredzams, labējām partijām būs problēmas pirms Saeimas vēlēšanām. Taču nevajadzētu aizmirst, ka savstarpējos ķīviņos var nolūzt viss zars, uz kura sēž labējie «putniņi».
Otra acīmredzamā nepieciešamība labējām partijām ir spēja mācīties prognozēt politisko pretinieku taktiku, nepieļaujot situāciju, kad «PCTVL» vai citi «līdzīgi domājošie» veikli politiski «uzvārās» tik vienkāršā veidā, kā tas notika ar «PCTVL» dalību pasaules futbola čempionāta TV translēšanā. Var, protams, spriedelēt, ka tā ir primitīva slēptā politiskā reklāma, taču tajā pašā laikā vajadzētu rēķināties ar efektu, kādu var izraisīt šādas it kā no pirmā acu uzmetiena primitīvas aktivitātes.
Protams, elektorāta domājošā daļa labi saprot, ka pasaules čempionāta futbolā translēšana Latvijas teritorijā vēl nebūt nenozīmē nedz mūsu valsts demokratizācijas un tiesiskuma procesu attīstību, nedz arī Latvijas ekonomisko augšupeju, taču labējo partiju ideologi pagaidām, kā izskatās, visai vienaldzīgi izturas pret šādām «PCTVL» aktivitātēm. Bet velti!
Otra lieta, kas būtu sevišķas uzmanības vērta, ir «bitenieku» spēja sadarboties ar LSDSP Rīgas Domē, kur, starp citu, neizskatās, ka sociāldemokrāti vienpersoniski diktētu spēles noteikumus. Visiem taču ir skaidrs, ka bez «jurkāniešu» atbalsta LSDSP kāršu namiņš ar Gundaru Bojāru un Māri Tralmaku priekšgalā sagāžas bez jebkādām problēmām. Sabiedrībai jārēķinās ar šā tandēma dzīvotspēju arī nākamajā Saeimā. Jo skaidrs, ka problēmu ar finansēm nebūs ne vienai, ne otrai partijai. Kas, cik, kam dos un par ko – tas gan jau ir cits jautājums, kura nonākšana atklātībā vēl pirms vēlēšanām nenoliedzami spētu ietekmēt vēlēšanu iznākumu. Starp citu, «PCTVL» nesmādē arī jaunu lokomotīvju piepulcināšanu savam pulkam, ko acīmredzami apliecina fakts, ka bijušais demokrātiskās partijas «Saimnieks» un savienības «Latvijas ceļš» biedrs Dainis Turlais iestājies Tautas saskaņas partijā. Kā mēdz teikt, lokomotīvju nekad nevar būt par daudz, un, šķiet, tam piekrīt arī «rubikjurkānieši».
Zīmīga ir arī «PCTVL» popularitāte Latgalē, kur minētā apvienība ir populārākais politiskais spēks. Un ne jau zemā latviešu elektorāta īpatsvara dēļ. Izskatās, ka viena otra labējā partija šo Latvijas novadu neuzskata par vērtīgu priekšvēlēšanu cīņas arēnu, kaut gan, liekas, tieši Latgales iedzīvotājiem ir visvairāk ko pārmest labējo partiju politikai, kas, nenoliedzami, ir viens no faktoriem tam, ka Latgale ir teju vai nabadzīgākais novads Eiropas Savienības kandidāt- valstu vidū.
Tomēr ir arī viena laba ziņa: priekšvēlēšanu cīņa vēl nav galā, un labējām partijām ir pietiekami daudz iespēju padarīt līdz šim nepadarīto. Izvēle, protams, paliks vēlētāju ziņā, un jācer, ka viņiem pietiks atbildības pret valsti, lai Saeimas vēlēšanās neatkārtotos pašvaldību vēlēšanu «sarkanās nakts» murgi. Iespējams, ka katram vēlētājam izšķirties, par ko balsot, palīdzēs jautājums, ko es varu darīt Latvijas valsts labā, lai turpinātu darbu, par kuru dziesmotās revolūcijas laikā savas dzīvības atdeva Latvijas neatkarības idejas aizstāvji.
