Jācer, šodienas vārdadienas svinības Viktoriem un Niliem kļūs neaizmirstamas. Vēlam daudz sirsnīgu apsveicēju un mundru garastāvokli!
Jācer, šodienas vārdadienas svinības Viktoriem un Niliem kļūs neaizmirstamas. Vēlam daudz sirsnīgu apsveicēju un mundru garastāvokli!
Viktors Ščerbatihs. Svarcēlājs, Eiropas čempions, Pasaules čempionāta trešās vietas ieguvējs. Tik daudz patīkama un vienlaikus sāpīga dažos vārdos… «Ar svarcelšanu nodarbojos jau ap septiņpadsmit gadu, un ļoti grūti atcerēties īsto iedvesmu manai izvēlei dzīvi veltīt sportam. Iespējams, svarcelšanai tuvojos, jau sākot ar otro klasi, kad pirmo reizi sāku interesēties par sportu kopumā, bet konkrēti – par peldēšanu. Ārkārtīgi lielu paldies gribētos teikt manam trenerim Eduardam Andruševičam. Viņš ar darbu un milzīgu pacietību mani ir izveidojis par tādu, kāds nu reiz tagad esmu. Lai gūtu panākumus, ir daudz jātrenējas, jāievēro speciāls režīms. (Šobrīd Viktors atrodas treniņnometnē Apguldes arodvidusskolā – D.D.) Privātai dzīvei laika atliek pavisam maz, lai gan tagad sakarā ar diskvalifikāciju nemaz nejūtos tik ļoti aizņemts,» tā Viktors. Kurš gan nav dzirdējis par Viktora apvainošanu aizliegto vielu lietošanā, bet nevaru nepiebilst, ka to viņš stāsta ar lielu sarūgtinājumu un acīmredzamu sašutumu. Pats savu diskvalifikāciju sportists komentē kā vistiešāko apvainojumu un apgalvo – ja vien būtu finansiālas iespējas, viņš savu taisnību pierādītu. Bez naudas mūsdienās ko panākt esot grūti, lai arī neesi vainīgs: «Un es nejūtos vainīgs par to, ko neesmu darījis. Tomēr manī, kā jau cilvēkā, kas sevi atdevis sportam, dziļi iesakņojusies uzticība svarcelšanai un atziņa, ka atmest visam ar roku ir viegli, taču vēl arvien uzturēt sevi labā fiziskā formā (arī pēc valsts aizlieguma startēt sacensībās) ir kas tāds, kas liecina par gribasspēku. Kā es vērtēju savus panākumus? Ļoti normāli. Tomēr nekad tā īsti neesmu spējis tos izbaudīt. Piemēram, kad atbraucu mājās no Eiropas čempionāta, kurā biju guvis pirmo vietu, izjutu vienīgi fiziskas sāpes, un līdzcilvēku sajūsmu pat negribējās pieņemt. Panākumi likās pašsaprotami, jo tā ir mana dzīve, nevis brīnums. Gadiem ilgi pats pie tā esmu strādājis, tātad to arī biju pelnījis. Piedaloties gan pasaules, gan Eiropas svarcelšanas čempionātos, allaž biju ticējis, ka pārstāvu Latvijas godu. Cenšos «celt» arī savu vārdu, taču tagad, kad mani neviens neatbalsta, kad neviens nepalīdz, šaubos, vai, atkal piedaloties sacensībās, spēšu morāli pārstāvēt valsti, drīzāk gan aizstāvēšu savas intereses. Starp citu, Starptautiskās sporta federācijas statūtos nekur nav minēts, ka nedrīkstu darboties kā «šovmens», tādēļ noteikti realizēšu iespēju parādīt cilvēkiem, kā pareizi jāceļ svari. Nezinu, kas mani sagaida nākotnē. Atklāti sakot, man ir bail. Aizliegums startēt čempionātos man ir kā šoks, vēl jo vairāk tāpēc, ka visu savu dzīvi un spēkus esmu veltījis svarcelšanas treniņiem. Apziņa, ka man jau ir divdesmit septiņi gadi (aptuveni šajā vecumā sportiskā karjera jāizbeidz), ir šausminoša.»
Viktors ir dobelnieks, un pilsētas iedzīvotāji jau pieraduši, ka ikdienā jāsastopas ar slavenu sportistu, toties iebraucēji, viņu pamanot, brutāli baksta ar pirkstu, nāk klāt un jautā: «Ščerbatih! Vai tas tiešām esi tu?!» Tas neesot nekas neparasts, bet paša gaviļnieka draugu loks sastāv tikai no sportistiem, viņi vienmēr saprot, ja ir smagi, jo paši dzīvo sportiskā vidē. Viktors sevi raksturo kā cilvēku, ar kuru kompānijā nekad nav garlaicīgi. Gribētos piebilst, ka svarcēlājs ir ļoti sirsnīgs, atklāts un uzticību viesošs cilvēks, kas šobrīd nonācis neapskaužamā situācijā: «Esmu ļoti principiāls. Ja reiz esmu pateicis «nē», tad citādi arī nenotiks. Tagad man ir svarīga ģimene, tās labklājība. Sāpīgi, ka vairs nespēju savus tuvākos nodrošināt, tomēr esmu pieradis pie domas: ja vajadzēs strādāt, tad strādāšu nenoguris, bet citiem palīdzēšu.» Ārpus sporta Viktoram ļoti patīk doties ar brāli zvejot, arī dejošana esot ļoti aizraujoša.
Runājot par savu vārdu, sportists skaļi smejas, atceroties vecāku teikto, ka veselu nedēļu pēc dzimšanas esot bijis bez vārda, līdz vecāki nolēmuši kristīt par Viktoru. Vārda svētkus gaviļnieks svinēs Apguldes arodvidusskolas sporta zālē, pārējos cienājot ar mātes ceptu torti; tas sportistiem esot nerakstīts likums – svētku svinēšana jāiesāk ar torti. «Mans vārds nozīmē «uzvarēt». Un, ticiet man, es nepadošos, mēģināšu uzvarēt!»
