Laikam ir vērts sākt domāt par Saeimas vēlēšanu iespējamo rezultātu jau tagad, kad līdz vēlēšanām vēl ir palikuši vairāki mēneši.
Laikam ir vērts sākt domāt par Saeimas vēlēšanu iespējamo rezultātu jau tagad, kad līdz vēlēšanām vēl ir palikuši vairāki mēneši. Proti, joprojām uz pārdomām vedina pašvaldību vēlēšanu iznākums un valdošās koalīcijas darba stils Rīgas Domē. Ja kādam vēl līdz šim bija šaubas par galvaspilsētas domnieku pozīcijas darbību atbilstoši Latvijas interesēm, tad, šķiet, tām vajadzētu izgaist pēc Rīgas Domes amatpersonu lēmuma atļaut nacionālboļševikiem rīkot mītiņu pie Ministru kabineta ēkas. Mītiņā nacionālboļševiku pārstāvis Valentīns Miļutins nāca klajā ar paziņojumu, ka Latvijas nacionālboļševiki ir gatavi izmantot ieročus, lai pretotos Latvijas dalībai NATO. Tā, lūk! Vai pēc galvaspilsētas domnieku labvēlības tādai, pēc Drošības policijas priekšnieka Jāņa Reinika teiktā, Latvijas ienaidnieku organizācijai ir jāsāk domāt, ka Rīgas Domes pozīcijai ir līdzīgi mērķi kā nacionālboļševikiem, tikai pirms vēlēšanām pašiem tā īsti pietrūkst dūšas to propagandēt?
Rīgas mēra Gundara Bojāra uzmešanās par viedokļa un vārda brīvības aizstāvi šajā reizē laikam būs nevietā, jo demokrātija un plurālisms nebūt nenozīmē visatļautību un atklātu vēršanos pret valsts augstāko institūciju lēmumiem vai arī draudus nepieciešamības gadījumā ķerties pie ieročiem. Izskatās, ka Rīgas Domes vadība ir visai tālu no rietumnieciskas demokrātijas izpratnes, kurā nu nekādi nevar iekļaut kādas sabiedrības daļas draudus izliet citas sabiedrības daļas asinis vienā vai otrā gadījumā. Rīgas Domei laikam ir par maz ar bēdīgi slaveno nacionālboļševiku «vojāžu» Pēterbaznīcas tornī.
Lai arī «TB»/LNNK ir pieprasījusi Rīgas pašvaldības izpilddirektora Māra Tralmaka un viņa vietnieces Zablovskas atkāpšanos no ieņemamajiem amatiem (pēdējās atbrīvošanu pieprasa arī Tautas partijas Rīgas Domes frakcija), taču reakcijas, visticamāk, nebūs nekādas, jo LSDSP «aprēķina laulības» ar jautrajiem futbola čempionāta translācijas atbalstītājiem «jurkāniešiem» ir stingras. Galu galā laulību iedzīvi – varu Rīgas Domē – negrib zaudēt nedz viens, nedz otrs politiskais spēks un virkne sīkpartiju, no kurām dažai labai labpatīkas sevi dēvēt par centriskām. Sabiedrībai to nevajadzētu atstāt bez ievērības, dodoties pie vēlēšanu urnām.
Starp citu, vienā otrā Latvijas kaimiņvalstī augstākās valsts amatpersonas droši vien priekā berzē rokas, gaidot, kad Latvija uzķersies uz kādas nacionālboļševiku provokācijas, lai varētu nekavējoties ar kārtējiem paziņojumiem atgādināt par cilvēktiesību «problēmām» Latvijā. Tas nekas, ka nekādu īpašo problēmu nav, galvenais, ir iemesls provokācijai. Vai Rīgas Domes labvēlība pret nacionālboļševikiem, kas pirmdienas mītiņā veiksmīgi paslēpās zem sabiedriskās organizācijas «Uzvara» pārstāvniecības izkārtnes, būtu jāsaprot kā palīdzīga roka Latvijas nedraugu interesēm? Acīmredzami tādas ir galvaspilsētas Domes valdošās koalīcijas divu lielāko partiju «stratēģiskās intereses», kas šajā gadījumā diemžēl ir diametrāli pretējas Latvijas interesēm ceļā uz demokrātiju, pilsonisku sabiedrību, Eiropas Savienību un NATO, kas minētajā mītiņā tika nolamāta ne pārāk glaimojošiem angļu valodas izteicieniem. Jāsaka, nacionālboļševikiem par laimi, angļu valoda nav galvaspilsētas pašvaldības policijas stiprā puse, un laikam nekāda atbildība viņiem par to nedraudēs. Šķiet, Rīgas Domes valdošās koalīcijas kreisā politiskā orientācija nozīmē arī lokālpatriotisma un nacionālpatriotisma trūkumu, tādējādi cilvēki, kuriem patiešām rūpētu Latvijas nacionālās intereses, augstajos varas gaiteņos ir kļuvuši par retumu. Kā būs pēc 8. Saeimas vēlēšanām?
