Iepriekšējā «Autoparkā» stāstījām par vienu no japāņu «Mitsubishi» jeb tā dēvētajiem «triju dimantu automobiļiem» «Mitsubishi Galant». Šajā lappusē kārta vēl divu Latvijā populāru marku mašīnām.
Iepriekšējā «Autoparkā» stāstījām par vienu no japāņu «Mitsubishi» jeb tā dēvētajiem «triju dimantu automobiļiem» «Mitsubishi Galant». Šajā lappusē kārta vēl divu Latvijā populāru marku mašīnām.
«Mitsubishi Lancer»
Dzinēju palete – 1,3; 1,5; 1,6 (sešpadsmit vārstu); 1,8; 1,8TD; 2,0TD
Ja nu kādam nepatīk vizuāli ne pārāk pievilcīgais šā modeļa sedana veidols, var izvēlēties izmēros vēl mazāko «Colt» (kas gan ir izteikti mazizplatīts), taču arī no 1988. gada ražotajos «Lancer» piedāvāta nevainojama ergonomika, komforts un ekonomija (tiem, kas pārāk neaizraujas ar sportisku braukšanu). Kaut gan šie auto pieder kompaktklasei, lielākoties «Lancer» ir aprīkoti (populāri ir salīdzinājumi ar attiecīgo gadu un klases «folksvāgeniem», kam «nav pat stūres pastiprinātāja», kas «lanceriem», neņemot vērā mazo riteņu izmēru, tomēr ir), tiem ir labi pārredzams mērinstrumentu panelis, bet klusinātais motora rūciens atgādina bites dūkoņu. Vislabākos vārdus var teikt par ātrumkārbām, kas, pateicoties labi nostrādātajai kulisei, ir izcili precīzas un pat «ar vienu pirkstu slēdzamas». Pilnīgi neadekvāta lielumam (labā nozīmē) ir «hečbeka» ietilpība.
Nolūkā uzzināt par «Mitsubishi Lancer» raksturīgajiem defektiem «Autoparks» izjautāja firmas «Provento» tirdzniecības speciālistu Jāni Bērziņu. Viņš apgalvoja, ka kritiskākā šo automobiļu kaite ir elektronikas sistēmas («smadzeņu») defekti. Lai arī no nekā nekas nerodas, pilnīgi pretēji varot teikt par «smadzenēm», kas vienā brīdī vienkārši sāk «streikot». Pārējie defekti lielākoties izriet no ekspluatācijas – piemēram, ja netiek pietiekami uzmanīti putekļu sargi, galvassāpes sagādā pusasu «granātas» jeb «mironīši». Pēc divsimt piecdesmit tūkstošu kilometru nobraukuma jārēķinās ar to pašu precīzo pārnesumkārbu remonta nepieciešamību (galu galā, nekas nav mūžīgs), taču to resursu, īpaši saudzīgi ekspluatējot, ir iespējams pagarināt.
Un galu galā šāda auto cena ir ļoti, pat izteikti, demokrātiska – sākot no 1500 ASV dolāriem.
«Mitsubishi Pajero»
Dzinēju palete – 2,0; 2,6; 3,0; 3,5; 2,3TD; 2,5TD; 2,8TD
Nav ne mazākā iemesla satraukties, ja gadās uziet it kā «Pajero» ļoti līdzīgu braucamo, taču nosauktu par «Mitsubishi Montero» (dažās valstīs, kur kustība notiek pa «nepareizo» ceļa pusi, tas saucas «Shogun»), jo aiz tā slēpjas pietiekami laba ideja. Japānas autogigants domājis arī par šo visurgājēju izplatīšanu tajās pasaules daļās, kur dominē spāņu valoda, bet neviens sevi cienošs spānis nekāptu iekšā automašīnā, kuru «grezno» parupjš viņa dzimtās valodas lamuvārds – ar «Pajero» ugunīgie spāņi apzīmējot tos, kas tā vietā, lai dotos pie karstasinīgajām tautietēm, nodarbojas paši ar sevi….
Informācija par to, kuri modeļi – trīs vai piecu durvju (dārgākie) – mūsu platuma grādos ir populārāki, ir ļoti pretrunīga. Toties plaši zināmi ir nez kādēļ galvā ieņemtie mīti, ka braukt ar «džipu» un vēl pilnpiedziņas režīmā ir tas pats, kas pārvietoties tankā, tāpēc samazināt ātrumu nav vērts pat līkumos. Tam ir attiecīgi rezultāti – kā apgalvoja autocentrā «Andrea», lielākā daļa «Pajero», kas atvesti uz Latviju, jau ir pabijuši «uz jumta». Tātad grēko ne tikai «letiņi»…
Varenākie šo apvidnieku «trumpji» ir un paliek izturība un caurgājamība (ne jau velti tiek piedāvāti gan paaugstinātie, gan pazeminātie pārnesumi). Tas arī tiek izmantots, īpaši ar mežiem saistītā kontingenta izpildījumā. Vēl stiprajām pusēm jāpieskaita arī motori, kas «Pajero» ir burtiski nenobraucami.
Runājot par visbiežāk sastopamajiem «Pajero» defektiem, autocentrā «Andrea» pirmām kārtām tika minētas problēmas ar pie pastiprinātas slodzes bojājošos piekto pārnesumu, stūres sistēmas «karoga» un sinhronizatoru lūšana, ar ko var gadīties sastapties pēc simt piecdesmit tūkstošu kilometru nobraukuma. Pastiprināti dilstošu «Pajero» detaļu kategorijai var pieskaitīt augšējos un apakšējos riteņu šarnīrus, kā arī priekšējo augšējo «plauktu» sailentblokus. Atšķirībā no vairuma citu marku automobiļiem sevišķi darbietilpīgs process ir zobsiksnas maiņa – īpatnējās konstrukcijas dēļ šīs darbības laikā «jānojauc» vai visa automobiļa priekšdaļa.
«Mitsubishi Pajero» piemīt arī tāda īpatnība, ka kopš «veco» modeļu sākuma astoņdesmito gadu sākumā līdz pat 1990. gadam netika veikti tikpat kā nekādi vizuālie uzlabojumi (no 1986. gada virsbūves gan tika īpaši apstrādātas pret rūsu). Toties no astoņdesmito gadu beigām regulāri tika iebūvētas iekšējās dzesēšanas sistēmas jeb «interkūleri». Arī cenu amplitūda ir pietiekami plaša, un pat viena izlaiduma gada (piemēram, astoņdesmito gadu vidus) «Pajero» cenas var atšķirties pat trīskārt, taču diezin vai lētāk par trīstūkstoš dolāriem piedāvāts auto nebūs pārāk nolietots. Labā tehniskajā kārtībā esošu šīs markas deviņdesmito gadu sākuma izlaiduma džipu gan diezin vai būs iespējams iegādāties par cenu, kas zemāka par pieciem tūkstošiem ASV dolāru. Nākamās paaudzes «džipu» cena vispār uz kopējā fona, šķiet, ir uzkāpusi nesasniedzamos augstumos.
Tajā pašā laikā jārēķinās, ka džipos (īpaši trīsdurvju) ar komfortu ir tā, kā ir (protams, neskaitot jaunākos modeļus), tādēļ ar šādu auto ieplānot garāku ceļojumu būtu tīri vai neprāts. Arī par ekonomiskumu nekādas runas nevar būt – dīzeļi uz simts kilometriem tērē vismaz desmit, divpadsmit litru degvielas, bet runāt par benzīnu dzinēju patēriņu šajā kontekstā būtu mazliet pat nesolīdi…
