Lapenīte, divvietīgas šūpoles, ugunskura vieta, ozola galdi un soli zem vareniem ozoliem, mazgātuve un sirsniņmājiņa – tas viss atrodas kādā klusā lauku nostūrī pavisam netālu no Elejas muižas parka, un to sauc par telšu vietu «Zem ozoliem».
Lapenīte, divvietīgas šūpoles, ugunskura vieta, ozola galdi un soli zem vareniem ozoliem, mazgātuve un sirsniņmājiņa – tas viss atrodas kādā klusā lauku nostūrī pavisam netālu no Elejas muižas parka, un to sauc par telšu vietu «Zem ozoliem».
Nogriežamies uz parku, tad vēl 600 metru pa grantētu ceļu gar Elejas upīti un – esam telšu vietā. Tur zemnieku saimniecībā «Asari» kopā ar tēvu saimnieko Aigars Asaris, jauns puisis, kura sirdslieta ir tūrisms. Pats viņš ar velosipēdu izbraukājis vai visu Baltijas piekrasti, bet šovasar varbūt velomaršruts aizvedīs arī uz Igauniju. Tieši tā, braucot pa Latvijas ceļiem, meklējot naktsmājas un runājot ar vietējiem ļaudīm, Aigaram radās doma savas dzimtas mājās radīt telšu vietu «Zem ozoliem».
Izbrīna sastrādātas rokas
«Ozolu rinda stādīta vēl baronu laikos,» stāsta Aigars, «un ozols, kā zināms, ir īsts latviešu vīrieša enerģētiskais koks, tāpat kā liepa sievietei.» Par to pērn varējuši pārliecināties tūristi no Vācijas, bet aizpagājušogad – arī studenti no Čehijas. Viņi Aigara atpūtas vietu atraduši internetā Latvijas tūrisma mājas lapas sadaļā «Telšu vietas». Arī puisim pašam patīk pastāvēt zem ozoliem, vienkārši padomāt un sajust to labvēlīgo auru.
Mēs, latvieši, arvien vairāk izjūtam vēlmi pēc komforta, gribam pasēdēt sakoptā vidē un iedzert alus kausu, turpretim vāciešiem un čehiem patīk gulēt teltīs. Tūristi no kalnaina Čehijas apvidus nebeidza vien priecāties par Zemgales līdzenumu. Izrādās, ka mēs tūristus varam piesaistīt arī ar latviešu zemnieka sastrādātajām rokām. Čehu jaunieši jūsmojuši par tēva sastrādātajām rokām un gribējuši tās fotografēt. Labklājīgajiem eiropiešiem sastrādātas rokas nu jau ir savdabīga eksotika.
Domājot par viesu izklaidi, saimniekam prātā aiz paša stādītās bērzu birzītes izrakt dīķi un ielaist tajā zivis. Dīķa malā iecerēts uzcelt arī guļbaļķu pirtiņu, kādas nav tuvākajā apkārtnē, un tad vienuviet būs apkopots viss, kas nepieciešams dienas vai ilgākai atpūtai.
Spriežot par nākotni, Aigars to skata plašākā mērogā, cerot savu telšu vietu izveidot par tūristu bāzi, no kuras tālāk doties uz Tērveti, Rundāli vai citām vietām. Kopīgi ar Elejas muižas pārvaldnieku, Jelgavas novada Tūrisma attīstības apvienības vadītāju Jāni Skulti pārdomāta iespēja organizēt ekskursijas pa Elejas muižu un parku, klausoties gida leģendām, romantiskiem notikumiem un bagātīgiem vēstures faktiem caurvīto stāstījumu. Ir doma arī par zirgiem, un jau ievadītas sarunas ar Bērvircavas zirgu audzētavas īpašnieci par izjādēm un vizināšanos.
Bet pagaidām sakopto laukumu labprāt izmanto pagasta ļaudis, svinot jubilejas un citus godus. Šopavasar izlaidumus telšu vietā atzīmējušas Elejas sākumskolas un vidusskolas klases. Savukārt Līgo vakarā jau trešo gadu jāņuguni uzslies un līgos Aigara studiju biedri, kolēģi un draugi. Jāpiebilst, ka Aigara darbavieta ir Valsts robežsardzes Jelgavas pārvalde. Rāmi, lēnām, pamazām…
Tūrisma attīstībā puisis ik gadu iegulda savus brīvos līdzekļus. «Tūrisms nav tas bizness, kur, ieguldot vienu latu, uzreiz saņemsi divus atpakaļ. Tas nav viegli, jo, lai ko sāktu, jābūt nopietnam starta kapitālam. Pašlaik darba pamatā vairāk ir entuziasms,» spriež Aigars. Skatoties vēl tālākā nākotnē, viņš plāno labiekārtot telšu vietu tā, lai varētu pieslēgt treilerus, izbūvēt automašīnu stāvvietu un ierīkot velonomu. Pēdējā ideja gan saistīta ar zināmu risku, jo nereti jāsastopas ar cilvēku zagšanas un postīšanas kāri. Ar to saskāries arī Aigars – viņš kādu rītu viesu atmiņu grāmatu lapenītē atradis saplēstu. Laikam gan Aigars pārāk uzticas cilvēkiem.
Taču viņš nezaudē cerību un prāto, kā ik dienu saskaitītās divdesmit trīsdesmit automašīnas ar piekabinātiem treileriem, kas dodas uz Meitenes kontrolpunktu, novirzīt uz Elejas parka pusi. Telšu vietas saimnieks secina, ka svarīga loma būtu reklāmai. Tāpēc kopīgi ar Elejas pašvaldību top projekts par norādījuma zīmēm. Ozolā izgrebtu zīmi, kas vēstīs par Elejas muižu, parku un telšu vietu, paredzēts uzstādīt ne tikai Lietuvas, bet arī Bauskas šosejas malā jau šovasar.
Varenais reklāmas spēks
Savu biznesu tūrisma entuziasts gada sākumā reklamējis starptautiskās tūrisma izstādes «Balttour» Jelgavas stendā. Viņš vislielāko pateicību par to grib teikt Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Jelgavas Tūrisma informācijas centram, tā vadītājai Guntai Skultei un Jelgavas novada Tūrisma attīstības apvienībai. Tajā darbojas cilvēki, kas tad, kad nolaižas rokas, mudina: «Strādā tālāk, Aigar!» Neiztrūkstošs ir vecāku atbalsts, viņi vienmēr dzīvo līdzi dēla idejām. Nesen tapusi telšu vietas vizītkarte, kuras otrā pusē ir shēma, kā to atrast. Informāciju par telšu vietu var meklēt arī bukletos par Jelgavu un rajonu.
Aigars Asaris domā par kooperēšanos ar kaimiņiem, taču ne šā vārda tradicionālajā nozīmē. Savulaik lapenīti «uzcirst» palīdzējis kaimiņš, bet šūpoles gatavojis tuvākajā apkārtnē pazīstams guļbūvju meistars, viņam Aigars domā uzticēt arī pirtiņas būvi.
Lai laukumu pasargātu no valdošajiem vējiem, Aigars plāno no tuvākā kaimiņa norobežoties, iestādot kaut ko latvisku un smaržīgu, piemēram, ievu, jasmīnu vai ceriņu dzīvžogu. Savukārt ar citu kaimiņu, kas dzīvo tuvāk Elejas parkam, varētu izveidot platāku tiltiņu pār upīti un taku, kas no telšu vietas aizvestu taisni uz parku.
«Man ir ideja ar laiku radīt ko līdzīgu Zemgales zemnieka viensētai – naturālo saimniecību, īstu lauku sētu, lai tūristi uz vietas varētu iegādāties svaigus lauku produktus,» stāsta Aigars. Viņš ir pārliecināts, ka 13 hektāru lielā zemnieku saimniecība «Asari» tāda ir tagad. Bet kā būs, kad iestāsimies Eiropā? Vai mums būs ko rādīt saviem bērniem un bērnu bērniem? Ne jau tūkstoš govju vai cūku kompleksu viņi vēlēsies redzēt, bet īstu latviešu zemnieka sētu. Jelgavas rajonā telšu vietas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas, un ceļotāju, kas tajās gribētu apmesties, ir visai maz!
Tomēr Aigars nenododas pesimistiskām domām, bet gādā malku ugunskuram, tīra un kārto, jo, kas zina, kuru brīdi telšu vietā ieradīsies kāds viesis. Un, ja kādu interesē samaksa par telšu vietas izmantošanu, tad var vien pateikt, ka tā ir pieejama ikvienam – par diennakti tikai puslats no cilvēka.
