«Globalizācijas apstākļos no ekonomikas viedokļa Latvijai ir gluži vienalga, ko ražot – papīru, celulozi jeb zāģu skaidas –, ja vien kokam varam pievienot savu darbaspēku, intelektuālo potenciālu un pelnīt.
«Globalizācijas apstākļos no ekonomikas viedokļa Latvijai ir gluži vienalga, ko ražot – papīru, celulozi jeb zāģu skaidas –, ja vien kokam varam pievienot savu darbaspēku, intelektuālo potenciālu un pelnīt. Valsts ieinteresēta, lai būtu nodarbinātība ar iespējami augstu intelekta līmeni, augstām tehnoloģijām utt.»
(Turpinājums. Sākums 6. un 13. jūnijā)
Pēteri Guļānu, Latvijas ZA Ekonomikas institūta kādreizējo direktoru, uztrauc analfabētisms, kāds valda visos līmeņos, kuros notiek sarunas par projektu. Ja tas nav analfabētisms, tad – ieinteresētība jeb korumpētība. Ekonomikas eksperts turpina:
«Globalizācijas apstākļos no ekonomikas viedokļa Latvijai ir gluži vienalga, ko ražot – papīru, celulozi jeb zāģu skaidas –, ja vien kokam varam pievienot savu darbaspēku, intelektuālo potenciālu un pelnīt. Valsts ieinteresēta, lai būtu nodarbinātība ar iespējami augstu intelekta līmeni, augstām tehnoloģijām utt. Ja runa būtu, teiksim, par autorūpnīcu, būtu aptuveni skaidrs: nu kādi 10 000 strādājošo. Tad varētu piekrist «atlaist» uzņēmuma ienākuma nodokli, jo strādājošo algas budžetā nodrošinātu pietiekami lielu ienākuma nodokļu summu un valstī kopumā rastos liels ieguvums – samazinātos bezdarbs. Bet celulozes rūpnīcas gadījumā? Būs 150, nu varbūt hipotētiskie 300 strādājošie? Tas ir nieks, ja ņem vērā, ka pievienotā vērtība nepiederēs mums. Latvijai paliks tikai runča smaka, ko atgādina celulozes ražošanas atkritumi atmosfērā.»
Turpina Raita Karnīte: «Neatkarīgi no celulozes projekta Latvijā vērojama strauja mežu nozares centralizācija. Rūpnīca labākajā gadījumā mazajiem ražotājiem nenodarīs ļaunumu, taču nekādā ziņā nesekmēs mazo un vidējo uzņēmēju darbību. Centralizācijas ietekmē mazie uzņēmēji put ārā, jo ir pietiekami labas tirgus iespējas lielajiem, un viņiem ir visas iespējas sīkos ražotājus apēst. Tā kā valstī nav nekādu īpašu aizsardzības mehānismu (diezin vai tie arī vajadzīgi), tad skaidrs, ka celulozes rūpnīca labākajā gadījumā darbosies lielo koksnes izstrādātāju un pārstrādātāju interesēs. Un kas tad ir lielo kokzāģētavu īpašnieki? Tie paši skandināvi. Es jau neiebilstu. Bet esmu pret mānīšanos. Ja kāds pārmērīgi cenšas kaut ko iesmērēt, loģiski rodas aizdomas.»
Patiešām jocīgi: kāpēc mēs neko nemācāmies? Arī darījumā ar «Lattelekom» netika ņemtas vērā Latvijas intereses; ko ārzemnieki gribēja, viss tika ierakstīts līgumā. Tagad esam gatavi atkārtot to pašu. Tiesa, ar «Lattelekom» līgums tika slēgts 1994. gadā, kad mums vēl nebija pieredzes. Tagad tā ir, bet kļūdas tiek pieļautas no jauna. Par ko gan citu tas liek domāt, ja ne par vēlmi iedabūt naudu kādās īpašās sliedēs? Ja «kaut kur» figurē miljards, tad atliek ap šādu projektu tikai pabružāties, lai kaut kas pieliptu! Starp citu, kapitālisma pasaulē, kas attīstījusies gadu simteņos, darījumos ir izplatīta starpniecība: ir normāli, ja starpniekam samaksā piecus līdz septiņus procentus no darījuma summas. Cik daudz tas būtu celulozes rūpnīcas gadījumā, ja runa ir (nosacīti) par vienu miljardu? 50 – 70 miljoni! Un tad jau zūd jēga, kādā valūtā – latos, dolāros vai eiro. Būtiski ir tas, ka šo summu kabatā ieliks tas (vai tie), kas projektu «dabūs cauri». Tādēļ, piemēram, pat tuvākajā nākotnē gaidāmi visai negaidīti pavērsieni projekta «stumšanā», tas sevišķi sirsnīgi un gana klusi tiks virzīts uz priekšu gaidāmo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, jo politisko spēku vienīgā dzīvības sula ir nauda, bet pie tās par pliku velti tikt nevar, tā jānopelna… Tiesa, lai projekts sekmīgi virzītos uz priekšu, vajadzīgs starptautisko institūciju un finansu organizāciju atbalsts. Starptautiskās ekspertīzes rezultāti ir negatīvi, tādēļ vietējo censoņu reakcija ir kļuvusi visai piesardzīga. Tomēr vēlme bīdīt šo projektu uz priekšu būs ļoti liela, un zināmā mērā tas tiks darīts, lai vēlēšanām dabūtu naudu.
Starp citu, pieminētajā starptautiskajā ekspertu vērtējumā citu vidū ir arī tāda frāze: «Ārvalstu investoriem vienmēr būs teicamas iemaņas un pieredze sarunu vešanā, un tie pilnībā izmantos šo pieredzi, lai nodrošinātu maksimāli izdevīgus noteikumus.» Vēl pieaicinātie angļu eksperti ar delikātu neizpratni jautā: «Kādēļ tiek piedāvāti tikai divi rūpnīcas projekta varianti? Un vai Latvijai vispār vajadzīgs tik milzīgs projekts?»
Normāli būtu, ja valdība, saņēmusi šādu slēdzienu, kaut ko radikāli mainītu savā attieksmē pret projektu. Bet – nu nav pārvarams tas urrāpatriotisms, ka mums nu tik vajag to rūpnīcu! Jā, nebūtu slikti, ja mums tāda būtu, bet vai tas ir vezums, ko paši varam celt?
(Turpmāk vēl.)
