Latvijas virzība uz demokrātisku un atklātu sabiedrību norit gaužām lēni.
Latvijas virzība uz demokrātisku un atklātu sabiedrību norit gaužām lēni. Tas liecina tikai par valdošās politiskās elites neieinteresētību atklātu spēles noteikumu ieviešanā pēc iespējas īsākā laikā. Pierādījumi šādam apgalvojumam pēdējā laikā parādās neticami bieži. Var minēt ne tikai mistisko vilcināšanos ar topošā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāja izvēlēšanu, par iemesliem minot teju vai kandidātu asinsgrupas neatbilstību. Vēl spilgtāks un absurdāks piemērs ir parlamentāriešu fantastiskā muļļāšanās ar sākumdeklarēšanas likumprojektu, kura loma privatizācijas noslēguma procesā būs vairāk simboliska nekā patiesi efektīva, un minēto deklarāciju ieviešana un kontrole valstij var izrādīties dārgāks prieks nekā iespējamie ieguvumi, pārbaudot deklarācijās minētos faktus. Arī trešdien Saeimas Budžeta un finansu komisija skatīja Ministru kabineta iesniegto Fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likuma projektu, kas noteiks obligātu īpašumu sākumdeklarēšanas pienākumu, un secināja, ka tajā ir daudz neskaidrību. Komisijas deputāti trešdien pēc garām debatēm nolēmuši likumprojekta izskatīšanu turpināt kādā nākamajā sēdē. Par sākumdeklarēšanas ieviešanu Latvijā varētu uzrakstīt bestsellerus, stāstīt anekdotes, taču smiekli kaut kā nenāk, un atliek tikai izteikt nožēlu, ka Latvija nebūt nesteidzas pēc iespējas ātrāk nokļūt to valstu vidū, kurās valda attīstīta demokrātija, caurspīdīgums un pilsoniskā sabiedrība.
Runājot par topošo likumdošanas aktu, jāatzīmē, ka saskaņā ar tā prasībām personai nebūtu jāpierāda sākumdeklarācijās norādītā īpašuma iegūšanas likumība, ja vien šādu pienākumu neparedz citi normatīvie akti. Tāda īpašuma iegūšanas likumība, kas atbilstoši šā likuma prasībām nebūs norādīts sākumdeklarācijās, būs jāpierāda pēc tiesību aizsardzības iestādes pieprasījuma. Sākumdeklarācijā norādītais īpašums netiks uzskatīts par legālu, ja kriminālprocesā noteiktajā kārtībā tiks pierādīta tā noziedzīga izcelsme. Likuma autori prognozē, ka tā realizēšana ļaus uzlabot personu publiskajos reģistros nereģistrēto īpašumu un ienākumu uzskaiti, uzlabojot ienākumu likumības kontroli, novērst turpmāku noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un atvieglot pierādījumu vākšanu, atklājot un izmeklējot noziedzīgus nodarījumus.
Skan jau it kā skaisti, tikai laikam «mazliet» par vēlu, jo daudzi šā vilciena vagoni jau ir aizripojuši. Ja visus neatkarības gadus ēnu ekonomikas īpatsvars mūsu valstī svārstījies no trešdaļas līdz ceturtdaļai no iekšzemes kopprodukta, tad atliek tikai secināt, ka daudzus simtus miljonu latu, kas ieripojuši ēnu ekonomikas darboņu platajās kabatās, pa šiem gadiem Latvijai vairs neredzēt kā savas ausis. Tas, ka pēdējo gadu laikā valsts augstākās amatpersonas nav metušās globālā cīņā ar ēnu ekonomiku, pierādījās, piemēram, arī Komerclikuma pieņemšanā, jo likumdevējs neuzlika par pienākumu atklāt Latvijā pārstāvēto ārzonas jeb «ofšora» uzņēmumu īpašniekus. Bet, ja «ofšora» administrēšanas izmaksas parasti nepārsniedz 10% (ko intervijā «Ziņām» atzina arī premjers Andris Bērziņš), tad, salīdzinot šīs izmaksas ar nodokļiem, kurus maksā godprātīgi uzņēmēji, nav jābūt augstākās matemātikas speciālistam, lai konstatētu milzīgo starpību, kas nonāk nevis valsts kasē, bet gan ļoti apšaubāma godaprāta uzņēmēju kabatās. Ja valsts patiesi vēlas uzsākt cīņu ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un ēnu ekonomiku, tad prasība uzrādīt «ofšoru» īpašniekus varētu būt viens no pirmajiem darbiem šajā cīņā, kas, protams, nesolās būt viegla.
Jāsaka, par laimi, daļa Latvijas sabiedrības pa šiem gadiem ir palikusi gudrāka un droši vien vēlēsies redzēt reālu cīņu ar ēnu ekonomiku – un nevis tikai vārdos vai neizprotami, aizdomīgi ilgi skatītos likumprojektos, par kuru efektivitāti praksē jau apriori rodas šaubas. Un iznāk kaut kā interesanti: tie, kas noziedzīgā ceļā ieguvuši savus īpašumus, bet atraduši veidu, kā tos legalizēt, droši vien varēs mierīgi turpināt greznot augstāko aprindu hroniku lapas, bet pārējiem būs valsts priekšā jāatskaitās par katru santīmu. Acīmredzama sākumdeklarēšanas ieviešanas nelaime ir, ka tā tiks ieviesta daudz par vēlu, turklāt bez analogiem kompleksiem pasākumiem cīņā ar ēnu ekonomiku, piemēram, prasību uzrādīt ārzonas uzņēmumu īpašniekus Uzņēmumu reģistram. Šāda lietu kārtība vedina domāt, ka cīņa ar korupciju un ēnu ekonomiku jau pašā pirmsākotnē var izrādīties bezzobaina un rezultāts var pievilt uz to liktās cerības.
