Pagājušās nedēļas nogalē pēc vairāku gadu pārtraukuma nolēmām atkal apciemot savus draugus un radus Lietuvā.
Pagājušās nedēļas nogalē pēc vairāku gadu pārtraukuma nolēmām atkal apciemot savus draugus un radus Lietuvā. Brāļu tautas neatkārtojamā laipnība, viesmīlība un sirdssiltums vilināt vilina doties turp. Latviju ar kaimiņzemi Lietuvu šķir tikai dažu metru robeža, taču tur, aiz «svītras», paveras gluži cita pasaule. Liekas, mēs esam tik līdzīgi, bet tajā pašā laikā tik ļoti atšķiramies…
Viņpus robežas pēdējās barjeras ceļa klājums ir līdzens un gluds – Lietuvā ceļi ir apskaužami. Mašīna pa šoseju ripo klusi un mierīgi, bērns aizmugurējā sēdeklī saldi čuč, mutīti pavēris, un nelēkā kā uzvilkta atspere.
Mēs neredzējām neizpļautas grāvmalas, autobusu pieturas ir sakoptas un soliņi nesalauzti. Vai tiešām lietuvieši ir bagātāki par mums un var postījumus tūliņ salabot? Bet varbūt viņi vairāk mīl sevi un savu zemi?
Pamodies bērns pa auto logu ieraudzīja zirgus. Tie patiesi bija gandrīz pie katras lauku mājas – pļavā, dābolaini, brūni, melni, pa kādam baltam. Pasakaini! Nenocietāmies un pieturējām ceļmalā, lai vienu skaistuli varētu aplūkot tuvāk.
Vēl kāda interesanta nianse, kas nav raksturīga mums – lietuvieši mīl dzelteno krāsu, tā viņiem asociējoties ar sauli un labu auru. Laikam tāpēc gandrīz katra trešā lauku māja Lietuvas laukos ir dzeltena, cita košāka, cita jau paplukusi. Pagalmi, vismaz no lielceļa pamanāmie, ir ziedošu puķu pilni. Arī pilsētās ļoti daudzām privātmājām dominē dzeltenā krāsa. Acīmredzot lietuvieši ir pedanti un ar vārdu «kārtība» ir uz TU.
Tā vien gribas Lietuvu saukt par krustu zemi, jo tā slavena ne vien ar visiem labi zināmo Krusta kalnu, bet arī ar krustiem, kas ik pēc dažiem kilometriem pavīd ceļmalās – visi apkopti, pie dažiem nolikti ziedi. Tas ir svētums, ko lietuvieši neuzdrošinās aizskart.
Uz Lietuvu ir vērts aizbraukt kaut vai tāpēc vien, lai apskatītos, kādi tur ir kapi. Pieminekļi – veseli mākslas darbi, cits par citu skaistāki, bieži vien no ceļa labi pamanāmi. Kapu kopiņu iekārtojums rūpīgi pārdomāts, un reti kurā vietā pamanāms otrs tāds pats. Kapi pauž lietuviešu attieksmi pret aizgājējiem – tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem.
Un visbeidzot – lietuviešu viesmīlība un laipnā uzņemšana man, latvietei, ienācējai plašajā lietuviešu radu saimē, dažkārt šķiet pat nepieņemama, pārlieku uzbāzīga. Bet radi mani mierina: tādi nu viņi ir, brāļi lietuvieši, citādus viņus nepārtaisīt!
