Sarunā ar «Ziņām» Edgars Šneps, viens no pašlaik Latvijas labākajiem basketbolistiem, pastāstīja par aizvadīto sezonu, saviem nākotnes nodomiem un nacionālās izlases gatavošanos Eiropas čempionāta atlases turnīra izšķirošajām spēlēm.
Sarunā ar «Ziņām» Edgars Šneps, viens no pašlaik Latvijas labākajiem basketbolistiem, pastāstīja par aizvadīto sezonu, saviem nākotnes nodomiem un nacionālās izlases gatavošanos Eiropas čempionāta atlases turnīra izšķirošajām spēlēm.
Kad aizvadīts Latvijas basketbola līgas čempionāts un tevis pārstāvētais klubs «Skonto» ieguva otro vietu, finālā zaudējot «BK Ventspils», kā tev liekas, vai tā bija likumsakarība, sagadīšanās vai apstākļu sakritība?
Basketbolā noteicošais nav tas, ka bumba iekrīt vai neiekrīt grozā kādā izšķirošā spēles momentā, kā tas, piemēram, bija finālsērijas otrajā mačā. Es domāju, ka tas, kāds gatavošanās posms bija Ventspils komandai, kā tika organizēts viņu darbs, kādi cilvēki bija uz laukuma un ārpus tā, kāds bija spēku sadalījums komandas iekšienē, komandas klimats, kopumā noteica šā kluba panākumus. Varbūt individuālās meistarības ziņā bijām līdzvērtīgi, taču minēto nosacījumu dēļ čempionāta iznākums – «Skonto» otrā vieta – ir likumsakarība. Es esmu spēlētājs, tāpēc centos realizēt trenera norādījumus, taču, manuprāt, atsevišķos brīžos tie nebija pareizi. Mēs arī atpalikām spēles plāna realizācijā. Pirms sezonas mums tika dots uzdevums uzvarēt valsts čempionātā vai arī Ziemeļvalstu basketbola līgā (NEBL) izkļūt no priekšsacīkšu grupas, tāpēc var uzskatīt, ka šo uzdevumu esam izpildījuši, jo NEBL otrajā kārtā «Skonto» taču iekļuva. Pēc tam jau gan bija runas, ka mums kā Latvijas otrajai labākajai komandai budžets ir par lielu…
Skatoties «Skonto» spēles, daudzi līdzjutēji ir pamanījuši, ka minūtes pārtraukumā treneri un spēlētāji runā cits caur citu, kas rada haosa, nevis konstruktīvas apspriedes iespaidu?
Šāda situācija izveidojusies laika gaitā, un tas parāda, kāda ir trenera autoritāte, cik pareizi spēlētāju uztverē ir trenera spriedumi. Minūtes pārtraukums ir ikdienas savstarpējo attiecību spogulis. Nav jau tā, ka komanda funkcionē ideāli un tikai minūtes pārtraukumā rodas haoss, notiekošais veidojies visas sezonas gaitā. Iespējams, ka dažreiz spēlētāji, atrodoties laukumā, labāk nekā treneris jūt situāciju, bet, ja tas aiziet galējībās un runā visi, turklāt bieži vien ļoti neloģiski, tas neveicina spēles kvalitāti un rezultātu.
Kā vērtē ārzemju tiesnešu pieaicināšanu finālspēļu tiesāšanai?
Es esmu par to, lai šādas spēles tiesātu ārzemnieki. Latvija ir maza, un savstarpēji esam pietiekami labi pazīstami. Starp tiesnešiem un spēlētājiem jābūt distancei, lai tiesneši būtu nepiekāpīgi. Tas ir apgrūtinājums abām pusēm, tāpēc, lai nebūtu lieku kaislību un tiktu atvēsināti sakarsušie prāti, ārzemju tiesnešu pieaicināšana ir labākais risinājums. Runājot par finālspēļu tiesāšanas kvalitāti, baltkrievu tiesneši atpalika no lietuviešiem.
Vai nākamajā sezonā «Skonto» sastāvā paredzamas lielas izmaiņas?
«Skonto» izteiktais piedāvājums nākamajai sezonai mani neapmierināja, un varbūtība, ka turpināšu spēlēt «Skonto», ir tikai kādi pieci desmit procenti, jo pašlaik norit pārrunas par jaunu līgumu. No pieredzējušajiem spēlētajiem, iespējams, komandu atstās arī Vecvagars un Valeiko. Kas zina, kas vēl jaunajiem prātā!
Bet varbūt tev ir bijis piedāvājums no čempionvienības «BK Ventspils»?
Pašreizējais līgums ar «Skonto» man beidzas jau 31. maijā, bet neviens, arī «BK Ventspils», vēl nezina par manām nākotnes iecerēm. Jūsu laikraksts ir pirmais, kas to darīs zināmu plašākai sabiedrībai. Divus gadus spēlējot Polijā un pēc tam pagājušo sezonu aizvadot Latvijā, sapratu, ka ne vienmēr visu izsaka līguma finansiālā puse. Es labprāt paliktu spēlēt Latvijā.
Savukārt jaunie spēlētāji tiecas uz ārzemju klubiem, kur bieži vien nevis spēlē, bet gan pavada laiku uz rezervistu soliņa. Tā pakāpeniski perspektīvi spēlētāji zaudē meistarību. Piemēri nav tālu jāmeklē – Cipruss, Juris Umbraško, Kristaps Valters… Varbūt karjeras sākuma posmā labāk spēlēt Latvijā?
Uzskatu, ka uz ārzemju klubiem var doties tikai atsevišķi par sevi pārliecināti un garīgi spēcīgi jaunie basketbolisti. Dienu dienā esot kopā ar šiem jauniešiem un redzot, kāds ir viņu domāšanas veids un prioritātes, liekas, ka Latvijas klubi patiešām ir labākā vieta, kur viņiem kā spēlētājiem un personībām sasniegt briedumu. Latvijā neviens treneris nedzīs prom no komandas un ilgstoši nenosēdinās uz rezervistu soliņa, bet gan palīdzēs atrast vietu komandā un uzkrāt pieredzi, taču ārzemēs ļoti daudzās komandās no spēlētāja prasa rezultātu jau šodien vai arī paldies. Psiholoģiski grūti svešos apstākļos sevi realizēt, pārdzīvot tādas lietas, kas aizskar jaunā spēlētāja pašcieņu.
Kā izlase gatavosies Eiropas čempionāta atlases turnīra atlikušajām spēlēm?
Izlasei 27. maijā sākas treniņi, pēc tam braucam uz turnīru Itālijā, kur mums paredzētas četras spēles. Tad izlase dosies uz turnīru Prāgā, taču turp LBS iecerējusi sūtīt junioru izlasi. Jūnija beigās Helsinkos notiks Ziemeļu kausa izcīņa, kur piedalīsies arī Somijas, Zviedrijas, Igaunijas izlase.
Kā vērtē atlases grupu, kurā spēlē Latvijas izlase, kādas ir mūsu komandas izredzes atkal spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā?
Domāju, ka mūsu grupā ir ļoti līdzvērtīgas komandas. Lai arī izredzes spēlēt finālturnīrā vērtēju kā labas, būs jāpieliek maksimālas pūles, lai šo ieceri realizētu.
Tu atbalsti invalīdu sportu. Kas tevi mudina to darīt?
Invalīdu sportu man izdevās iepazīt, pateicoties Rutai Kļaviņai, kas savulaik bija fizkultūras skolotāja Jelgavas 4. vidusskolā, kur mācījos arī es. Cienu un apbrīnoju šo sievieti, kā arī daudzus citus entuziastus, kas visā Latvijā palīdz cilvēkiem, kuriem daudz kas dzīvē nav pieejams, bet kuriem ir saglabājusies vēlme sportot.
