Šķiet, ne tik sen mūsu laikraksts sveica Zvilnu pāri Zelta kāzās. Laiks aizsteidzas, bet Monika un Voldemārs lūkojas viens otrā nu jau apaļus sešdesmit.
Šķiet, ne tik sen mūsu laikraksts sveica Zvilnu pāri Zelta kāzās. Laiks aizsteidzas, bet Monika un Voldemārs lūkojas viens otrā nu jau apaļus sešdesmit. Ar pietāti raugoties uz šo laulāto pāri, pilnīgi aplami šķiet apgalvojumi, ka mīlestība ir tikai jaunības priekšrocība. Maznozīmīgas liekas arī pašu mājas ķildas un nesaprašanās. Neviens jau nevar pamācīt, kā labāk, pareizāk… Ir Zvilnu pārim dzīvē bijušas grūtas dienas, prieki un sarūgtinājums, taču cauri visiem šiem gadiem acu skatienos saglabājusies cieņa, sapratne un mīlestība.
Kad piebraucām pie Zvilnu ģimenes mājas, pie durvīm mūs sagaidīja saimnieks, saposies un laipns. Sirsnība, ar kādu tikām uzņemti, izkliedēja gadu starpības robežas, un saruna raisījās pati no sevis – ar smaidu, asarām, veciem albumiem, atmiņu burtnīcām, pankūkām ar pašu sarūpētu ievārījumu…
Monika
Monikas kundze dzimusi Bauskas rajona Bruknas pagastā. Vecāki bija jaunsaimnieki, kas kopa 20 hektāru zemes. Lai arī Novicku ģimenē dzima vairāki bērni, izaudzināt iznācis tikai vienīgo meitiņu. Pabeidzis Bruknas muižas skoliņu, meitēns sāka strādāt patstāvīgi. «Gribēju dikti ātri liela būt – saņemt pasi un sākt pelnīt savu naudu. Tā kā netālu no mājām bija purvs, sāku strādāt kūdras fabrikā. Man tad bija sešpadsmit. Strādāju uz kūdras mašīnas. Tas bija smags fizisks darbs, protams, nogurdinošs,» stāsta Monikas kundze. Kad pēc darba pārradusies mājās, vajadzējis palīdzēt saimniecībā. Kā atzīst Monikas kundze, šajā vecumā nekas nav par grūtu, jo sevišķi, ja ir mērķis. Tas bija divritenis, kas tolaik maksāja labu naudu – 120 latu. Nopelnītā pietika arī kurpītēm un žoržeta kleitiņai – šis pirmais pirkums Monikas atmiņu pūrā ieņem svarīgu vietu.
Voldemārs
Lai arī dzimis Vecpiebalgā, Voldemāra kungs sevi uzskata par baušķenieku no Stelpes pagasta. Ģimene, kurā bija septiņi bērni, pārbrauca uz Bauskas rajonu, lai rentētu māju un nodarbotos ar zemkopību. Dzīve Voldemāram bija sagādājusi ne mazums pārbaudījumu, taču saglabājusi šajā cilvēkā gaišumu un prieku dzīvot. Citādi nemaz nevarētu. Kā stāsta pats saimnieks, dienēt iznācis trijās armijās – līdz ar varas maiņu. Ulmaņlaikos Voldemārs bijis stalts kareivis, ko varētu nolūkot ne viens vien meitietis. Par to liecina tā laika foto un kundzes piebilde: «Vai mans Voldemāriņš nav skaists? Un ļoti strādīgs. Vēl pagājušogad visus kartupeļus pats izraka.»
Kopā
Mūsu sarunas laikā Monikas kundze izrādās lielāka runātāja: «Dzīvojām kaimiņos. Iepazināmies dampja laikā, kad kaimiņi nāca kulšanas talkā. Viņš mani tad noskatīja, lai arī bija par deviņiem gadiem vecāks. Noskatīja, sāka rakstīt, brauca ciemos. Brūtējāmies pusotru gadu. Īsi pirms astoņpadsmit Voldemārs mani uzrunāja. Arī tajos laikos, lai salaulātos ātrāk, vajadzēja tēva rakstisku atļauju. Tā kā Voldemārs vienmēr ir bijis liels strādnieks un ģimenē es biju vienīgā, tēvs deva savu svētību. Apprecējāmies 1942. gadā – vācu laikā, kad viss bija tikai par taloniem nopērkams. 1944. gadā – uzreiz pēc mobilizācijas – tēti (tā Monikas kundze mīļi uzrunā vīru) iesauca vācu armijā. Kad fronte atnāca līdz Bauskai, viņš dezertēja, slēpās savās mājās,» stāsta Monikas kundze. Savukārt krievu armija Voldemāru, kura ģimenē jau bija dēliņš un gaidīja otro bērniņu, mobilizēja atkal. Tikai šoreiz – ne karot. «Pēc pratināšanas, kad uzzināja, ka esmu karojis vācu pusē, mani nosūtīja uz lēģeri Kaļiņinā. Divus gadus tur divi tūkstoši dažādu tautību cilvēku cieta badu, mocības, slimības. Neko nezināju par savējiem. Divus gadus nezināju, vai man ir otrs dēls, vai piedzimusi meita. No Krievijas mani pārsūtīja uz Kalnciemu – strādāt ķieģeļu ceplī. Šausmīgi pampa kājas, bijām izdiluši. Dzīvi palikām labi ja viena trešdaļa,» sarunā iesaistās Voldemāra kungs, bet sieva stāsta, ka divus gadus par vīru neko nav zinājusi – vai dzīvs vai miris: «Arī šeit – Latvijā – pusgadu mani vīram nelaida klāt. Tikvien kā paciņas sūtīju. Kad ieraudzīju, šausmas pārņēma, kāds viņš bija nomocīts.»
Bērni
Zvilnu ģimene ir bagāta: pašiem piedzimuši pieci bērni – trīs dēli un divas meitas –, pa visiem kopā ir astoņi mazbērni un seši mazmazbērni. Par to liecina vedeklas darinātais ciltskoks, kurā atainota arī zaudējuma sāpe – pie diviem atzariem atzīmēti krusti. Jaunākais dēls, dienot padomju armijā, gāja bojā nelaimes gadījumā, savu meitiņu ieraugot vienu vienīgu reizi. Tāds pats liktenis bija lemts arī vienam mazdēlam. Taču grūtā brīdī Monika un Voldemārs sniedza viens otram atbalstu, mierinot un samierinoties ar zaudējumu. Liels atbalsts vecākiem ir visi viņu bērni un mazbērni. Jo īpaši tagad, kad veselība neļauj rosīties pa saimniecību, palīdz jelgavnieki – meita Ruta un vedekla Edīte. «Paldies Dievam, esam izaudzinājuši krietnus, godīgus bērnus, visi strādā, ar tiesām nekāda darīšana nav bijusi,» spriež abi vecāki, piebilstot: «Mēs no bērniem vēl neko negribam prasīt. Dzīvojam tā, lai netrūktu. Pagaidām iztiekam.»
Šķirti
Zvilnu laulātais pāris šķirti bijuši divas reizes – pirmo reizi, kad Voldemārs bija izsūtīts uz Krieviju, un nesen, kad vīru slimība bija noguldījusi slimnīcas gultā. Monikas kundze stāsta, ka divas nedēļas likušās kā divi gadi. «Mēs nevaram viens bez otra iztikt. Protams, ka ir bijuši strīdi, arī tagad iznāk pa reizītei – kad tētis ierāda, kā pareizi darboties ar stādiem un ziediem, taču par šķiršanos nekad neesam domājuši. Kad sastrīdamies, ilgi naidu neturam. Kad ir radīti bērni, kā var kaut ko tādu darīt? Bērniem ir nepieciešami abi vecāki,» spriež Monikas kundze, kas kā galveno ilgas kopdzīves bausli nosauc pacietību: «Vecumā lielākais prieks ir redzēt izaugušu un sakuplojušu tevis radītu ģimeni, kas kopā sanāk Ziemassvētkos. Tad nu es šiverēju pa virtuvi, gatavodama cienastu. Mēs ar tēti skatāmies un priecājamies par dzīvi, aizmirstot visu skumjo, kas aiz muguras.»
Dievs
Visu dzīvi Monikai un Voldemāram līdzās bijis Dievs – ar Dieva vārdu laulājās, ar Dieva vārdu bērni izauklēti un uzaudzināti. Arī laikā, kad nedrīkstēja apmeklēt dievnamu. «Dievam uzticīgi esam bijuši vienmēr. Arī visi bērni un mazbērni, kas izveidojuši ģimenes, savu laulību noslēguši dievnamā. Neviena no nodibinātajām ģimenēm mums nav izirusi,» stāsta Monikas kundze. Šogad jūnijā lielajai dzimtai ir četrkārši svētki – 21. jūnijā ir sešdesmit gadu kāzu jubileja Monikai un Voldemāram, vecākais dēls laulājies 17. jūnijā un svinēs 40 gadu kāzu jubileju, sudraba laiks laulībā nodzīvots arī dēlam Jānim (kāzas svinētas 24. jūnijā), bet mazdēls Jāņos vīra kārtā būs bijis apaļu gadu. Šodien visi četri pāri savu laulību gadskārtas atzīmēs Jelgavas katoļu baznīcā – kā pierasts – ar Dieva vārdu.
