Atvainojos «Zemgales Ziņu» lasītājiem par mana raksta virsrakstu. Nedomāju vienā maisā sabērt deputātus ar atkritumiem, jo pretējā gadījumā es pats tur nonāktu.
Atvainojos «Zemgales Ziņu» lasītājiem par mana raksta virsrakstu. Nedomāju vienā maisā sabērt deputātus ar atkritumiem, jo pretējā gadījumā es pats tur nonāktu.
«Zemgales Ziņās» 18. jūnijā Sarmīte Vucāne raksta, ka Latvijā vajadzīga atkritumu revolūcija. Nekomentēšu! Es gribu dalīties ar «Zemgales Ziņām» savās pārdomās par to, kā uztveru šo rakstu, un par šo pašu dienu notikumiem pie mums Cenu pagasta Padomes sēdē 18. jūnijā. Daudzi zina, ka Cenu pagasts ir Latvijas mērogā paliels, tradīcijām bagāts, saimnieks šeit ir … utt.
Deputāti, pašu tautas vēlēti, pirmsvēlēšanu kampaņā sola izveidot jaunas darbavietas. Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un arī šie augstākās «vistu kūts» laktas tīkotāji, solīs darbavietas. Bet, ak, vai! Tikai solīs. Tas notika arī ar maniem kolēģiem, par kuriem es «atkritumu revolūcijas» jautājumā jutos neērti pret to cilvēku, kas ierosināja Cenu pagastā radīt uzņēmumu ar 60 darbavietām. Šis uzņēmums vēlas pārstrādāt tādus atkritumus kā auto riepas, gumijas izstrādājumus. Šoreiz nebija izvirzīts jautājums apspriest projektu un ļaut rūpnīcai darboties, turklāt šī rūpnīca nekaitē dabai un iedzīvotājiem.
Ja putnam jādēj olas, tad vajag arī ligzdu, bet lai izveidotu ražotni, vajag sākt meklēt vietu, kur būtu iespējams to darīt. Būs vieta, sāksies ieceres apspriešana, izvērtēšana un kompetento iestāžu atzinumi, vai ir iespēja pārstrādāt gumijas izstrādājumus! Tā vietā, lai domātu par darbavietām, lai atkritumi (arī auto riepas) nemētātos pa ceļa grāvjiem, mani kolēģi deputāti «atkritumu revolūcijas» ierosinātāji, tā samulsināja ar savu nostāju, ka es jutos neērti cilvēka priekšā, ar kuru iepazinos 17. jūnijā.
Tāda nu ir mūsu domāšana. Jāaudzina ne tikai bērni, bet arī mūs, pat vecīšus, «durņus», kā saka lietuvieši.
Ar cieņu, E.Sondors
