Jēdzienu «intelektuālais kapitāls» droši vien ir gadījies dzirdēt katram ar ekonomiku zināmā saskarē nonākušam cilvēkam.
Jēdzienu «intelektuālais kapitāls» droši vien ir gadījies dzirdēt katram ar ekonomiku zināmā saskarē nonākušam cilvēkam. Taču tas nenozīmē, ka Latvijā būtu daudz uzņēmēju vai ekonomikas speciālistu, kas pilnībā apzinātos intelektuālā kapitāla nozīmi 21. gadsimtā, kas nu jau aizvadītā par industriālo sauktā 20. gadsimta beigās zīmīgi nodēvēts arī par informācijas laikmetu. Vēl mazāk ir tādu, kas ne tikai apzinās intelektuālā kapitāla nozīmi, bet arī pratuši to efektīvi izmantot un nopelnīt naudu.
Par šo tēmu pēdējos gados uzrakstīts ne mazums pētījumu, lielākā daļa no tiem ir publicēta ASV. Intelektuālā kapitāla izpētei veltīto izdevumu klāstā sevišķi pieminēšanas vērta būtu Tomasa Stjuarta 1997. gadā Ņujorkā publicētā grāmata «Intelektuālais kapitāls», kuras autors ir viens no vadošajiem žurnālistiem ASV plaši pazīstamajā ekonomikas žurnālā «Fortune». Gadu vēlāk grāmata tulkota un izdota arī krieviski.
T.Stjuarta grāmatas lielākā vērtība slēpjas apstāklī, ka tā ir ne tikai fundamentāls pētījums šajā, it īpaši Eiropā maz pētītajā jomā, bet tās autors arī piedāvā jau gatavas shēmas, kuras lietojot, uzņēmēji var izstrādāt stratēģiju sava uzņēmuma intelektuālā kapitāla palielināšanai, tādējādi iespējams jūtami vairot uzņēmuma peļņu vai samazināt izmaksas. Pat nelietojot praksē T.Stjuarta piedāvātos risinājumus, šī grāmata ir cītīgas izlasīšanas vērta, domājot par jebkura uzņēmuma nākotni un konkurētspēju.
Mainīgā 20. gadsimta nogale
Šķiet, neviens gadsimts ekonomikas attīstības tempu ziņā nevar līdzināties aizvadītajam. Taču 20. gadsimts ir bijis arī vērienīgu ekonomisko pārmaiņu laiks.
Gadsimta sākumā radītās milzīgās korporācijas, kas lielā mērā diktēja toni 20. gadsimta pirmajā pusē, ir zaudējušas savu ietekmi. Liela daļa to ir slēgtas vai arī sadalījušās mazākos uzņēmumos. Ilustrācijai labi noderēs fakts, ka laika posmā starp 1979. un 1994. gadu lielākajās ASV ražošanas korporācijās strādājošo skaits ir sarucis gandrīz par trešdaļu – no 16,2 līdz 11,6 miljoniem cilvēku.
Taču ir parādījušās jauna tipa kompānijas, piemēram, apavu ražotāja «Nike», kas pārdod nevis apavus, bet gan izpēti, ražošanas attīstības iespējas, dizainu, mārketingu, preču noieta izpēti utt. – faktiski sniedz ar zināšanām pamatotus pakalpojumus. T.Stjuarts kā piemēru min arī korporāciju «Netscape Communications», kuras valdes priekšsēdētājam Džimam Klārkam piederošās akciju paketes vērtība 1997. gadā sasniedza trīs ceturtdaļas miljarda ASV dolāru, bet trīs gadus pirms tam tādas kompānijas vēl nebija vispār. Tādus uzņēmumus, šķiet, pamatoti var dēvēt par intelektuālajiem. No visām pārējām šādas kompānijas atšķiras ar to, ka tajās intelektuālie fondi pamazām, bet nenovēršami nomaina ierastos materiālos fondus un ražošanas līdzekļus. Intelektuālo kompāniju biroji tiek pārcelti uz īrētām telpām, bankas savus noguldījumus pārvērš vērtspapīros. Uzņēmuma darbībai nepieciešamie pārvadājumi tiek uzticēti pārvadājumu firmām, jo intelektuālajām kompānijām ir raksturīgi atsacīties no sava autoparka. Vertikālās integrācijas principus uzņēmuma vadības organizācijā nomaina ar virtuālo. Intelektuālā kompānija nebūt netiecas, lai tai piederētu jebkādi materiālie īpašumi. Gluži otrādi – kamēr kompānijai ir intelektuālais īpašums, kas nes peļņu, tai nav vajadzības tērēt līdzekļus īpašumu iegādei un to uzturēšanai. Ir skaidrs, ka tajās ekonomikas nozarēs, kur peļņas gūšanai nepieciešami vērienīgi materiālie fondi – tirdzniecība ar nekustamajiem īpašumiem, smagā vai ķīmiskā rūpniecība utt. –, nākotnē peļņu gūt būs aizvien grūtāk, jo pārāk lieli līdzekļi šajās nozarēs būs «iesaldēti» uzņēmuma pamatkapitālā. Menedžeriem, kas pārstāv uzņēmuma īpašnieka intereses, ir ārkārtīgi būtiski savlaicīgi izprast šo fenomenu.
Kā kļūt par intelektuālu kompāniju?
Atbilde uz šo jautājumu nekad nebūs vienkārša recepte. Taču skaidrs, ka viens no pamatnosacījumiem tam, lai kādu kompāniju varētu uzskatīt par intelektuālu, ir tās darbinieku intelektuālā bagāža, kuru ekspluatējot, uzņēmums spēj gūt peļņu. Tātad viens no pirmajiem uzdevumiem – piesaistīt pēc iespējas kvalificētākus darbiniekus. Protams, šādu strādājošo piesaiste maksā naudu. Un ne mazu. Taču – cik daudzi uzņēmumu menedžeri var likt roku uz sirds un vaļsirdīgi atzīt, ka viņa vadītajā uzņēmumā visi resursi tiek izmantoti racionāli? Šķiet, Latvijā ir ļoti daudz uzņēmumu, kuriem ir lielas iespējas atbrīvoties no liekajiem materiālajiem resursiem un aizstāt tos ar intelektuālajiem.
Nākamais ne mazāk svarīgais jautājums ir panākt, lai uzņēmuma intelektuālie fondi neaizplūstu projām reizē ar darbinieku pāriešanu strādāt citā darbavietā. Proti, menedžerim ir jāsaprot, ka uzņēmums var nopirkt viena vai otra kvalificēta speciālista pakalpojumus, taču viņš nekad nevarēs nopirkt šā speciālista smadzenes. Arī šī problēma ir lielā mērā risināma. Uzņēmuma vadītājam šādā situācijā ir jārada uzņēmuma informatīvā sistēma, dažādās iekšējās datu bāzēs apvienojot vai maksimāli fiksējot uzņēmuma intelektuālo aktivitāšu stratēģiju, lai vajadzības gadījumā šajā sistēmā spētu iekļauties arī cilvēks pilnīgi no malas. Faktiski tās ir uzņēmuma iekšējās zināšanas, kas palīdz tam izdzīvot, kad to atstāj vadošie speciālisti. Šīs zināšanas tiek dēvētas par uzņēmuma struktūrkapitālu, kura izveide ir viens no būtiskākajiem pamatnosacījumiem uzņēmuma ilgai pastāvēšanai un konkurētspējai.
Svarīgas attiecības ar patērētājiem
Trešais lielais uzdevums pēc tam, kad uzņēmums ir izkopis cilvēcisko un struktūrkapitālu, – jāveido patērētāju kapitāls. Šajā fāzē uzņēmums cenšas uzlabot attiecības ar savas produkcijas patērētājiem. Šeit tiek izdalīti tādi aspekti kā patērētāju pieprasījuma līmenis attiecībā uz uzņēmuma produkciju, noteiktās preces izplatības intensitāte un klientu pastāvīgums.
Uzņēmums, kas ir apzinājis visus trīs patērētāju kapitāla aspektus, var droši raudzīties nākotnē, jo tam ir pamats pārliecībai, ka viņa klienti arī turpāk dos priekšroku tieši šīs kompānijas produkcijai. Ignorējot šo likumsakarību, uzņēmums riskē ar straujas klientu «aizplūdes» iespējām, pie apvāršņa parādoties konkurentam. Šīs likumsakarības realitāti dzīvē pierāda, piemēram, pircēju uzticība tirdzniecības markām. Var minēt pasaules dārgāko tirdzniecības zīmi «Coca-Cola», kuras vērtība deviņdesmito gadu nogalē tika lēsta ap 40 miljardi ASV dolāru. Kā zināms, tieši tirdzniecības marka liek pircējam par vienu un to pašu preci maksāt vairāk nekā par parastu preci. Minētā ASV dzērienu ražošanas giganta produkcija tiešām nebūt nav lētākā, taču tai, šķiet, nav problēmas ar noietu salīdzinājumā ar kaut vai par trešdaļu lētāku analogu produkciju, kuras tirdzniecības zīmei nav tādas uzticības. Tāpēc ārkārtīgi svarīgi, lai kompānija ne tikai būtu apzinājusi savas produkcijas patērētājus, bet arī izkopusi attiecības ar viņiem. Maziem un vidējiem uzņēmumiem ideālā gadījumā būtu jāpazīst personīgi visi to klienti, kuru gatavība maksāt tieši par šo uzņēmumu produkciju ir viņu peļņas avots.
Lai arī Latvijā konkurence vietējā tirgū vēl nav sasniegusi tādus apmērus, ka šodien vēl ir uzņēmumi, kuri var atļauties «nesaspringt» ar savas kompānijas pārveidošanu par intelektuālu, skaidrs, ka šādu uzņēmumu nākotne ir apdraudēta visvairāk. It īpaši brīdī, kad Latviju tieši skars globāli politikas vai ekonomikas procesi, piemēram, mūsu valsts iestāšanās Eiropas Savienībā vai Ziemeļatlantijas aliansē. Līdz tam var uzskatīt, ka ir vēl atlicis īss pārdomu brīdis. Taču jau šodien Latvijā ir pietiekami daudz kompāniju, kuras var būt pamatoti lepnas par panākumiem intelektuālā kapitāla pavairošanā. Lai gan pagaidām tās vairāk saistītas ar informācijas un datorzinību biznesu, laiks, kad šī problēma skars arī pārējās ekonomikas nozares, pienāks drīz.
