Daudzi, izlasot šo rakstu, spriedļs: vēl viena feministe.
Daudzi, izlasot šo rakstu, spriedļs: vēl viena feministe. Tomēr nē – tas ir cilvēcīgs lūgums padomāt, ko mēs darām ar sievieti un, respektīvi, arī ar mūsu bērniem – nākamo paaudzi, nākotnes labklājības cēlājiem.
Nesenā pagātnē, proti, pērnā gada 27. oktobrī, Jelgavas četru cilvēku delegācija devās «mācību ekskursijā» uz mūsu kaimiņvalsti Zviedriju smelties pieredzi. Brauciena galvenais mērķis bija gūt reālu priekšstatu par cīņu, kuru zviedru sievietes turpina jau vairākus gadu desmitus, un vispār kopumā par kustību, kuras galvenā ideja sakņojas centienos apturēt jau tā samilzušo vardarbību pret sievieti. Mums tika dota vienreizēja iespēja apmeklēt ne vien Nīčepingas sociālo dienestu un slimnīcu, bet arī cietumu un diženo Zviedrijas parlamenta ēku.
Latvijas sociālā sistēma – jauna un neapgūta
Tagad pēc gūtajiem iespaidiem, novēlējumiem un padomiem, pēc zviedru tik aktīvās palīdzēt vēlēšanās Latvijas situāciju analizēt nav grūti. Prātā nāk ironisks gadījums, kas manā atmiņā iesēdies kā melnā anekdote: kādā kārtējās pieņemšanas laikā viens no zviedriem skaļi secina: jūsu sociālā sistēma ir tāda pati kā pie mums pirms 50 gadiem, un gribot negribot garša mutē pēc zviedru jau tā stiprās kafijas paliek vēl rūgtāka, kad jāatzīst mūsu sociālā sistēma vēl tikai sper savus pirmos soļus.
Kļūst skumji, domājot par mūsu sociālajiem darbiniekiem, kam jāpilda simts un viena funkcija, kas tajā pašā laikā «nogriež» jebkādu iespēju realizēt un attīstīt sevi kā profesionāli kādā vienā jomā, bet priecīgi paliek, uzzinot, ka Jelgavas skolā pēc Rietumu modes beidzot ir pieņemts darbā psihologs, kas spēs palīdzēt daudziem grūtībās nonākušajiem.
Sievietes māja – sapnis vai realitāte
Un atkal jāsaka: problēma problēmas galā. Bet kā tad paliek ar sievieti un visiem šiem bezgalīgajiem stereotipiem par sievieti mājsaimnieci, sievieti māti u.tml. Kas tad parūpēsies par sievieti, ja viņa pati to nedarīs! Pēc tāda principa tad arī darbojas, virzās uz priekšu un sasniedz nospraustos mērķus sieviešu organizācijas Zviedrijā.
Viens no sieviešu lielākajiem sasniegumiem ir tā dēvētās Sievietes mājas, kas paredzētas galējas nepieciešamības gadījumā: kad sievietei nav citas izejas, kā vien aiziet vai vēl ļaunāk aizbēgt no vīra. Šādu sieviešu nav mazums. Turklāt bieži ģimenēs, kurās vīrs psiholoģiski un fiziski pazemo sievieti, ir arī bērni, tādēļ Sievietes māja ir izeja ne tikai sievietei, bet arī viņas bērnam.
Viss sākās ar vienu mazu istabiņu, kurā bija virtuvīte un telefons, stāsta Elizabete, Zviedrijas parlamenta deputāte un sieviešu aizsardzības centra «Mira» aktīva darbiniece. Tomēr laiks rādīja, ka ir vajadzīgs dzīvoklis, kur ekstremālu situāciju gadījumos izvietot cietušās. Mūsu lielākā priekšrocība bija bezmaksas pakalpojumi. Ar laiku mēs «izsitām» naudu, ar kuras palīdzību varējām izīrēt veselu māju un darbnīciņu piedevām.
Ir svarīgi saprast, ka vardarbība ģimenē kļūst par vēl jo sarežģītāku problēmu, ja tajā tiek iesaistīti arī bērni. Šī mazā meistardarbnīca, kurā bērni varēja nepiespiesti un brīvi darboties, palīdzēja labāk saprast mazā iekšējo pasauli un to, kāda situācija valda bērna dvēselē, jo nereti tieši viņi ir šīs traģēdijas smaguma nesēji.
Tikai tagad, kad esam pārkāpušas pāri attiecīgam slieksnim, kad esam izkarojušas savu vietu, mēs varam aizvien aktīvāk pievērsties pašiem bērniem un to aprūpei.
Neizdzēšamo iespaidu un pārdzīvojumu sekas var būt nežēlīgas. Kā piemēru varu minēt to, ka zēni var sākt sist savas mammas. Šādu psihisko traumu izpausmes mēdz būt ļoti dažādas, bieži vien tās realizējas krietni vēlāk, teiksim, tad, kad šis zēns, kļuvis par vīrieti, paceļ roku pret sievieti gluži tāpat, kā tas kādreiz darīts pret viņa māti.
Kad un kāpēc sievietes nāk pēc palīdzības
Pie mums palīdzību meklē aptuveni 100 sieviešu gadā, no kurām 50 tiek izvietotas Sievietes mājās. Apmēram tikpat tiek pieņemts bērnu.
Sievietes lielākoties nāk brīžos, kad ir kaut nedaudz atguvušās no neskaitāmajām traumām. Bieži vien viņas zvana vairākas reizes, līdz iedrošinās atbraukt. Savukārt mēs, operatīvi darbojoties, uzreiz piemeklējam darbinieci (vērā tiek ņemts gan raksturs, gan temperaments), kas kļūst par kontaktpersonu, tas ir, par cilvēku, kas strādā ar konkrētu sievieti un konkrētu gadījumu.
Ļoti svarīgs mūsu darbības noteikums ir nekad sevi neuzspiest un ļaut sievietei visu izlemt pašai: kad un kāda veida palīdzību tā vēlas saņemt. Pirmais, ko mēs darām sievietes labā, dodam viņai iespēju izrunāties, tomēr bieži vien, joprojām juzdamās pazemota un apkaunota, viņa nožēlo savu rīcību un atsakās no palīdzības. Iemesli mēdz būt dažādi. Gadās, ka vīrs, izmantodams visus iespējamos līdzekļus, tomēr panāk sievietes piekrišanu mēģināt vēlreiz visu no jauna, un pēkšņi notiek pretreakcija šāda ģimene salīp kopā vēl vairāk. Paradoksāli, bet tie ir fakti. Tomēr netrūkst arī pilnīgi pretēju gadījumu kad sieviete iet līdz galam un atrod sevī spēku atkopties un atsākt normālu, veselīgu dzīvi.
Mūsu darba svarīgs priekšnoteikums ir esi pacietīga! Ir svarīgi izprast, kāpēc sievietes ir tik iebaidītas, kāpēc viņas baidās atklāties un runāt. Visa pamatā nereti slēpjas nežēlīgie apstākļi, kādos viņas uzturējušās gadiem ilgi.
Vīrieņa fiziskā un psiholoģiskā pakļautībā
Kā jau minēju, daudzas sievietes gadiem ilgi tiek pakļautas kā fiziskai, tā psiholoģiskai vardarbībai, turklāt ar katru kopā nodzīvoto gadu pret viņām izturas necilvēcīgāk.
Skaidrs ir viens sieviete nemitīgi tiek kontrolēta (vairumā gadījumu ar represiju palīdzību). Viņa dzīvo apstākļos, kur vienam no partneriem pieder arvien lielāka vara nekā otram. Tātad jo vairāk sieviete tiek sista, jo vīrietis jūtas valdonīgāks, pakāpdamies uz iedomāta pjedestāla. Viņš piešķir sev tiesības sodīt, piemēram, par nemazgātiem traukiem vai «nepareizi» uzklātu galdu.
Sievietes iekšējā pasaulē notiek savdabīga reakcija: jo vairāk viņa tiek pazemota, jo pazemīgāka un paklausīgāka top. Un pateicīgāka, ja vīrs kādreiz iedomājas iesist mazāk vai neiesist vispār. Fakts, ka vīrietis pret apkārtējo pasauli paliek nemainīgs un maina attieksmi vienīgi pret sievieti, dara šo jautājumu grūtāk risināmu. Ne mazāk pārsteidzoši ir abu centieni notiekošo noslēpt. Iespējamais sievietes rīcības motīvs: kauns, pazemojums, bailes runāt, griba saturēt ģimeni; vīrieša nevēlēšanās apspriest «ģimenes lietas».
Atceros kādu ļoti interesantu interviju ar vīrieti, kas izcieta cietumsodu par fizisku vardarbību pret sievieti. Viņš, neko neslēpdams, stāstīja: «Situ ar plaukstu tā, lai nebūtu konstatējami miesas bojājumi.» Bet uz jautājumu, kādēļ «viskarstākajā brīdī» pārtraucis sist, viņš atbildēja: «Citādi es viņu būtu nositis, bet to es nevēlējos.» Fiziskai vardarbībai sieviete parasti tiek pakļauta vīrietim drošā vietā, t.i., dzīvoklī, mājā, kur sieviete tiek sista kādā noteiktā veidā un ar iepriekšēju nodomu, kas liecina par sistemātisku un pārdomātu kontroli.
Es vēlētos atgādināt vēlreiz, ka sieviete ir tāds pats cilvēks ar tādām pašām tiesībām kā vīrietis! Neviens un nekas nedod tiesības pazemot otru! saka Elizabete.
Apvienojas palīdzībā sievietei
Tā ir sava veida supersistēma, kad sievietes palīgā saucienam apvienojas visi iespējamie resursi un sociālās struktūras.
Kad sieviete ir uzdrošinājusies nākt pēc palīdzības uz policiju v buai sociālo vadību, automātiski pieslēdzas «Mira» sieviešu aizsardzības centrs. Bieži vien trauksmes signālus padod skolu, slimnīcu vai bērnudārzu darbinieki saistībā ar bērniem. Palīdzībā sievietei iesaistās arī viņu tuvinieki, kas palīdz ar advokātu, psihologu, kontaktpersonu vai kontaktģimeni (šādās speciāli izveidotās ģimenēs pēc vajadzības tiek izvietoti bērni). Sieviete tiek atbalstīta arī ekonomiski, un sevišķi ekstremālās situācijās viņai tiek dota slepena adrese un vārds.
Ļoti aktīvi šajā sadarbībā iesaistās arī Nīčepingas prokurors Kents Nigvists:
Šādu pieteikumu vai iesniegumu gadījumos sāk darboties likums par vardarbību pret sievieti. Sievietei tiek piedāvāta morālā palīdzība cilvēks ar juridisko izglītību, kas palīdz tikt galā ar pārdzīvoto. Paralēli tam noris medicīniskā ekspertīze, kuru vada speciālists. Policija turpina izmeklēšanu pat tad, ja sieviete bailēs sūdzību paņem atpakaļ. Lietas izmeklēšana turpinās, līdz vainīgais tiek sodīts. Reti lietisko pierādījumu trūkuma dēļ lieta tiek izbeigta. Smagākais soda mērs par īpaši zvērisku vardarbību ir desmit gadu, «vieglākos gadījumos» soda noilgums var aprobežoties ar pieciem gadiem.
Vardarbībai ir sīvi jāpretojas
Par lielāko zviedru sieviešu sasniegumu var uzskatīt šā jautājuma risināšanu valsts līmenī.
Ir jāatbrīvojas no vardarbīgās tieksmes pazemot un pakļaut, saka Kristīna, viena no sieviešu aizsardzības centra «Mira» pamatlicējām. Visiem spēkiem jāpretojas vardarbībai pret sievieti. Daudzas sievietes politiķes ir cīnījušās par mums. 20 gadu laikā vardarbība pret sievieti ir kļuvusi par visas sabiedrības problēmu. Mūsu labā strādā 1979. gadā pieņemtais lēmums par līdztiesību un 1991. gadā pieņemtais likums par vardarbību pret sievieti. Mēs esam apkopojušas valsts mēroga statistiku, un redzam šī pārestība turpinās. Tā pastāvēs tik ilgi, kamēr sieviete apzināsies savas tiesības uz mieru, tik ilgi, kamēr viņa kaunēsies iziet no ēnas, atklājot savu seju.
