Dzīvoju Lāčplēša ielas 19.a mājā, un 1993. gada decembrī mums izbeidzās siltā ūdens padeve. Par to 1993. gada 21. decembrī rakstiski informējām siltumtīklu uzņēmumu un atteicāmies maksāt par silto ūdeni.
Dzīvoju Lāčplēša ielas 19.a mājā, un 1993. gada decembrī mums izbeidzās siltā ūdens padeve. Par to 1993. gada 21. decembrī rakstiski informējām siltumtīklu uzņēmumu un atteicāmies maksāt par silto ūdeni. Siltais ūdens krānos neradās.
Nākamā tāda paša satura vēstule tika nosūtīta 1994. gada 1. martā. Taču siltā ūdens joprojām nebija.
Vēlreiz rakstiski pie siltumtīklu uzņēmuma vērsāmies 1995. gada 4. maijā. Mēneša vidū karstais ūdens parādījās un bija līdz 24. jūnijam. Pēc tam atkal nekā.
Informējām namu pārvaldi, tā ieteica atkal rakstīt siltumtīkliem. 1995. gada 27. novembrī iesniedzām kārtējo kolektīvo vēstuli siltumtīklu uzņēmumam. Nebija ne siltā ūdens, ne atbildes.
1996. gada janvārī palīdzību meklējām avīzes «Zemgales Ziņas» redakcijā, un 9. janvārī bija lasāma publikācija «Jau gadu nav ūdens». Cerējām, ka vismaz tā piespiedīsim atbildīgās amatpersonas sarosīties un noskaidrot, kāpēc tad tā ūdens nav.
Taču siltais ūdens mūsu mājai tika padots tikai 1997. gada 18. novembrī.
Diemžēl mūsu prieku apēno siltumtīklu uzņēmuma prasība: lai gan esam rakstiski ziņojuši, ka mājā siltā ūdens nav, mēs saņemam aprēķinus par siltā ūdens lietošanu. Man, piemēram, par laiku no 1993. gada decembra prasa maksāt 157 latus.
Kad 1997. gada 8. decembrī biju pie siltumtīklu uzņēmuma direktora Genādija Dupuža un stāstīju viņam, ka mūsu mājā karstā ūdens nebija no 1993. gada decembra līdz 1997. gada 18. novembrim un tāpēc par to nav jāmaksā. Viņš atbildēja, ka tad, kad tehnisku iemeslu dēļ netiek padots mājai siltais ūdens, par to savlaicīgi ir jāpaziņo.
Tad nu mēs, visi mājas iedzīvotāji, gribam noskaidrot, ko Dupuža kungam nozīmē vārds «savlaicīgi».
Mēs par karstā ūdens trūkumu rakstveidā ziņojam kopš 1993. gada 21. decembra, bet acīmredzot neesam iekļāvušies termiņā «savlaicīgi».
