Mēdz teikt, ka kaut kur pasaulē dzīvo katra cilvēka otrā pusīte, ar to gan vairāk domājot, ka tā ir dzimusi, aug un gaida liktenīgo satikšanos tepat blakus vai tālākā pilsētā. Bet ko darīt, ja īstais izrādās cittautietis?
Mēdz teikt, ka kaut kur pasaulē dzīvo katra cilvēka otrā pusīte, ar to gan vairāk domājot, ka tā ir dzimusi, aug un gaida liktenīgo satikšanos tepat blakus vai tālākā pilsētā. Bet ko darīt, ja īstais izrādās cittautietis – itālis, zviedrs vai pat japānis? No liktenīgās tikšanās neizbēgt, pēc tam jau vairs sirdij nepavēlēsi. Pozitīvais? Bieži vien ceļotāji ir turīgi, var atļauties braukāt pa pasauli, jauktu tautu pāru bērni prot vairākas valodas…
Dzimtsarakstu nodaļas dati liecina, ka bieži latvieši laulājas ar cittautiešiem. Tā ir katra brīva izvēle. Tikai, ja tā turpināsies, vērosim humoristisku ainiņu – jaukto laulību rezultātā ķīnieši, vai, piemēram, melnādainie atraisīsies un latviski līgos Jāņu vakarā.
Pirms apmēram diviem gadiem brazīlietis Nelsons ieskatījās jelgavniecē Ilonā Sičevskā. Viņi dejoja tikai vienu vakaru, pēc tam viņus šķīra daudzas valstis, bet vienoja vēstules.
Divas dienas pirms atceļa
Pēc trešā kursa Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātē Ilona ar draugiem devās lauksaimniecības praksē uz Lielbritāniju. Pēc grūtā darba zemeņu laukā brīvdienu vakaros dažādu tautību jaunieši atrada kopīgu valodu iepazina viens otru, un jautrība sita augstu vilni. Laiks pagāja ātri, un divas dienas pirms braukšanas mājup Ilona devās uz priekšpēdējo diskotēku prakses laikā. Tur pie viņas pienāca tumšādains, simpātisks puisis. Lai aprunātos un iepazītos, viņš aicināja iziet no skaļās mūzikas piepildītās telpas. «Tad viņi vienkārši nozuda uz ilgu laiku,» ar smaidu atceras Ieva – Ilonas draudzene, kas arī piedalās sarunā ar «Ziņām». «Mēs aizgājām uz Nelsona – tā sauc puisi – mājiņu, viņš man rādīja savas fotogrāfijas, stāstīja par sevi. Daudz ko pārrunājām un tad arī atvadījāmies,» atceras Ilona. Viņa noskaidroja, ka tolaik 25 gadus vecā Nelsona dzimtā zeme ir Brazīlija, taču viņš pārcēlies uz dzīvi Portugālē. Lielbritānijā tajā laikā jaunietis strādāja fabrikā. Viņš esot īstens pasaules apceļotājs – pabijis visur kur. Draugam uz jubileju labprāt devies uz citu valsti. «Viņš tā dzīvot var atļauties.»
Šī satikšanās Ilonai bija kā ceļojuma «rozīnīte». «Es vienmēr biju vēlējusies iepazīties ar melnādainu puisi. Kurš teicis, ka sapņi nepiepildās?»
Izbraukšanas priekšvakarā pēdējā diskotēkā Nelsons un Ilona «saskrējās» uz piecām minūtēm, jo vairāku iemeslu dēļ ilgāk aprunāties nebija iespējams.
Nelsonam – sirds atkusnis
Jelgavā Ilona neatgriezās tukšām rokām. Līdzi bija tikšanās vakarā Nelsona iedotā adrese. Kāpēc gan jauko iepazīšanos neturpināt? Meitene nolēma uzrakstīt vēstuli, kā viņa pati saka, eksotiskajam draugam no Portugāles. «Ar vienu paziņu vēl saderējām uz 12 rozēm par to, vai Nelsons atbildēs. Es biju pārliecināta, ka atrakstīs, bet paziņa stipri šaubījās. Uzvarēju, tikai laimestu vēl neesmu saņēmusi!» smaidot prāto Ilona.
Sarakste turpinājās pusotru gadu. Nelsonam sirds bijusi gluži «izkususi». Viņš sūtīja mīļas fotokartītes ar dažādu pilsētu skatiem, bet vēl vairāk pienāca klasiskās mīlestības vēstules. Tas arī bijis vienīgais Nelsona vēstuļu temats un apraksts – viņa jūtas. Rakstot atbildes, Ilona bija rezervēta. «Kāpēc? Viņš man patika, bet ne tā kā es viņam. Kādā vēstulē Nelsons aicināja ciemos. Tomēr atteicu. Ja būtu rīkojusies pretēji, viņš droši vien gribētu mani pierunāt precēties. Protams, apsvēru dažādas iespējas, bet galu galā esmu šeit!» teic Ilona ar pārliecību, ka lēmums bijis pareizs.
Jelgavniece piekrīt, ka dienvidnieki ir karstasinīgi cilvēki. «Viņš rīkojās pārsteidzoši zibenīgi. Kad jautāju «Vai tev ir draudzene?», Nelsons bez minstināšanās atteica: «Nē, vakar vēl bija, bet šodien vairs nav. Es viņu pametu, jo iemīlējos tevī!» Viņam viena vakara laikā bija skaidrs, ka es esmu īstā.» Vētrainā sarakste beidzās «dabīgā nāvē».
Ilona atzīst, ka viņai nav aizspriedumu pret dažādu rasu pārstāvjiem. «Tikai iepazīstot cilvēku, var redzēt viņa raksturu, nevar vien spriest pēc ādas krāsas.»
«Mums bija neparasta draudzība, kuras laikā atskārtu, ka viņa mentalitāte, uztvere ir gluži citāda. Vai tad ir iespējama tuvāka saikne? Varbūt… Katrā gadījumā man tā bija interesanta pieredze,» teic Ilona.
