Daudz labu vēlējumu un gardu pīrāgu šodien vēlam Pēteriem, Pāviliem, Pauliem un Pauļiem!
Daudz labu vēlējumu un gardu pīrāgu šodien vēlam Pēteriem, Pāviliem, Pauliem un Pauļiem!
«Nāku no bijušās Kauņas guberņas, no vietas, kas tikai no 1923. gada tika uzskatīta par Bauskas rajona Īslīces pagastu. Pamatskolas izglītību guvu Rundāles pilī. Kādu laiku arī Rundāles apkārtnē dzīvoju pie tēva māsas, jo vecāki 1949. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju. Tālāk turpināju izglītoties Saulaines Lauksaimniecības tehnikumā, pēc kura absolvēšanas tiku iesaukts armijā. Jelgavā ierados 1964. gada vasarā. Tā kā jaunībā ārkārtīgi interesējos par sportu (amatiera līmenī nodarbojos ar vieglatlētiku, volejbolu, basketbolu), 1970. gadā kļuvu par Jelgavas pilsētas Sporta komitejas priekšsēdētāju.
Astoņdesmito gadu beigās sāku interesēties par politiku. Četrus gadus biju Jelgavas Domes deputāts. Atminos, ka pēc 1995. gada, kad tiku aizsaukts uz Rīgas vēlēšanu centru kā trešā sociāldemokrātu persona, kļuvu par algotu profesionālu politiķi,» stāsta šodienas gaviļnieks Pēteris Miļūns.
Tagad viņš ir pensionārs, kas cenšas pielāgoties atbilstošam dzīvesveidam: «Pensionāru ikdienai ir savi plusi un mīnusi: man ir daudz vairāk brīvā laika, to veltu dārza darbiem un mazmeitai – itin bieži Svētes upītē mācu viņu peldēt. Mazās pensijas dēļ šur tur iznāk piestrādāt.» Pēteris savu vārdu uzskata par internacionālu, ar to jūtas komfortabli, tomēr bērnībā tas īsti nav paticis, jo savā apkārtnē bijis vienīgais šāda vārda īpašnieks: «Vārdabrāli pirmoreiz sastapu tikai tehnikumā. Pēc iepazīšanās viņš kļuva par manu labāko draugu. Pētera vārds man tika dots vectēva dēļ – senās latviešu zemnieku ģimenēs bija pieņemts pirmdzimtajam mantiniekam dot vectēva vārdu. Jāatzīst, man netīk nedz dzimšanas dienas, nedz vārdadienas, vairāk godāju valsts svētkus. Tomēr nedrīkstu noliegt, ka vārdadienas ir demokrātiski svētki, tādēļ vienmēr esmu gatavs pēkšņiem apsveicējiem. Esmu kaislīgs sporta līdzjutējs, un šodien noteikti skatīšos pasaules čempionātu futbolā.» Pirms kāda laika Miļūna kungam bijusi interese arī par vēsturi un žurnālistiku, pats aktīvi publicējies laikrakstos. Reizēm patīkot piedalīties interaktīvās aptaujās. «Gadu gaitā esmu sapratis, ka cilvēkam jābūt taisnīgam. Protams, ne jau vienmēr mana patiesība ir absolūtā, taču, ja es domāju tā un man liek darīt citādāk, paceļu cepuri un eju prom. Darbā allaž nepatīkamo patiesību centos izteikt atklāti. Par to mani kolēģi cienīja, bet atsevišķos brīžos radās konfliktsituācijas. Esmu noslēgts, varbūt pat pārāk ass, taču nekad ārišķīgs.»
