Mūsu novadnieks, tagad kaimiņu – Dobeles – rajona Augstkalnes iedzīvotājs Viktors Rollis 22. jūnijā radu un draugu pulkā iesoļoja 102. dzīves gadā.
Mūsu novadnieks, tagad kaimiņu – Dobeles – rajona Augstkalnes iedzīvotājs Viktors Rollis 22. jūnijā radu un draugu pulkā iesoļoja 102. dzīves gadā.
Simts un viena gada garumā dzīves krātā nasta sirmgalvja kādreiz tik stalto augumu saliekusi līku un mugurai uzmetusi kūkumu, taču vecā vīra sejā un acīs vīd optimisms, laime un prieks par dzīvi. Tā viņa vēstures lappusēs atstājusi notikumiem bagātu klāstu.
Piedzimst pils pagrabmūros
Viktors Rollis, tuvinieku saukts par Papu, ir gatavs dalīties savā dzīvesstāstā. Aizraujošais stāsts sākas ar unikālu faktu: Viktors nāca pasaulē 1901. gada 22. jūnijā Jelgavas pilī, kur tolaik atradās Krievijas Valsts banka.
«Cara laikā mans tēvs bija kalpotājs Jelgavas pilī izvietotajā bankā. Pils pagrabstāvā dzīvoja kalpotāju ģimenes, arī mūsējā. Tā arī liktenis bija lēmis man tieši tur piedzimt. Mūsu istabas logi bija pils labajā pusē ar skatu uz Lielupi,» stāsta Papus.
Viktors ģimenē bija pastarītis, jo vēl auga trīs vecāki brāļi un divas māsas. Kad viņam bija astoņi gadi, nomira mamma. Pēc gada tēvs apprecējās otrreiz. «Pamāti vēl kā šodien atminos – resna un dusmīga,» smej sirmgalvis.
Viktors mācījās Jelgavā Riekstiņa, bet abas māsas – Dārtas privātskolā, savukārt vecākie brāļi jau bija izgājuši savā dzīvē. Aleksandrs izmācījās par kurpnieku, Hugo bija labs zīmētājs un vasarās gleznoja Jūrmalas kungiem. Klements Jelgavā izmācījās par augstu drēbnieka meistaru.
Divpadsmit gadu vecumā mazais Viktors devās ganu gaitās pie saimnieka Jaunsvirlaukas pagastā, un jau pēc gada augustā tika saņemta ziņa, ka sācies Pirmais pasaules karš. Banka no Jelgavas tika steidzami evakuēta uz Krieviju. Līdzi devās tās darbinieki ar ģimenēm, arī Viktora tēvs un māsas. Puisis tajās dienās bija Jaunsvirlaukā un līdzi neaizbrauca. Nu viņš plašajā pasaulē palika gluži viens ar pāris krekliem un bikšu pāriem.
Viktors staigāja no viena saimnieka pie cita, darbus prasīdams. Kādu laiku ganīja govis Garozā Robežnieku mājās, tad šo to strādāja netālajās Ratenieku mājās.
Darbs uz dzelzceļa un Sieramuižā
Vācu okupācijas laikā Jelgavas birģermeistars izdeva pavēli vīriem no 14 gadu vecuma ierasties Rātslaukumā, būšot jāstrādā sabiedriskajos darbos. To padzirdējis, uz Jelgavu strādāt devās arī Viktors. «Mani nosūtīja darbā uz dzelzceļa. Tur vagonos lādējām akmeņogles. Bijām kādi septiņi cilvēki. Maksāja arī,» atceras Papus, «katru sestdienu saņēmām algu – tā bija speciāla Jelgavas nauda, maizītei iznāca.»
Dzelzceļā puisis nostrādāja visu ziemu, tad kāda drauga vecāki sarunāja Viktoram darbu Sieramuižā. «Muižai piederēja daudz ēku, bet mēs visi trīs – saimnieks , viņa algota saimniece un es – dzīvojām lielajā kungu mājā, un es kungu meitām ar zirgu vedu pienu,» atceras Viktors Rollis.
Muižā puisis nostrādāja tikai vienu vasaru. Īpašnieks nomira un Viktors atstāja Sieramuižu. Klīstot pa Jelgavu, Viktors sadraudzējās ar vāciešiem, iemācījās runāt vāciski. Atmiņā vācu armijas puiši palikuši kā ļoti solīdi un laipni cilvēki.
Viss jāsāk no nulles
Viktoram bija 16 gadu, kad pēc birģermeistara rīkojuma iedzīvotājiem vajadzēja pamest Jelgavu, jo tuvojās krievu armija, cilvēki varēja doties uz Vāciju vai Dāniju. Arī Viktors posās ceļā uz Vāciju, taču tālu netika, jo Šauļos visus izdzina no ešelona. Katrs varēja darīt, ko grib. Viktors tur velti centās atrast darbu. Nedēļu nodzīvojis Šauļos, viņš izlēma atgriezties Latvijā: «Tā kā vilcienus pārzināju smalki, ielīdu vienā un noslēpos ogļu bunkurā. Aizbraucu līdz Vecaucei. Tur izlavījos laukā, jo man dikti gribējās ēst. Nebiju ēdis vairākas dienas. Kamēr meklēju ko ēdamu, dzirdēju, ka vilciens nopūšas un brauc prom!» stāsta sirmgalvis.
Tā nu puisis palika atkal viens, no mantas viņam bija atlicis tikai tik, cik mugurā, – dzīve atkal bija jāsāk no nulles.
Šodien Papus jau vairs neatceras, kā toreiz aizkūlies līdz Zaļeniekiem, kā Pelvežu mājās sameklējis darbu. Pagasts bijis tukšs. Pa visiem Zaļeniekiem – pieci seši vecāki onkuļi ar ģimenēm, pārējie aizbēguši. 1920. gadā Viktoru nolīga par puisi Meņģeļos.
Dzīve kāpj uz augšu
20 gadu vecumā jaunekli iesauca armijā. Dienēt Daugavpilī Latvijas armijas Jātnieku pulka 3. eskadronā. Tolaik armijā trūka virsnieku instruktoru, un Viktoru nosūtīja sešu mēnešu kursos. Pēc tiem viņš saņēma kaprāļa zīmotnes.
Pēc divu gadu kalpošanas Latvijas armijā jaunietis atgriezās Zaļenieku Meņģeļos, kur satika savu nākamo sievu Paulīni. Pēc gada jaunie apprecējās, un pasaulē nāca viņu meita Smaida. Viktors bija galvenais pelnītājs ģimenē, strādāja, galvu nepacēlis, ar cerību, ka kādreiz viņiem pašiem būs sava māja, saimniecība un zeme. Šķiet, beidzot viņa dzīve bija iegājusi mierīgā ritmā. Viktoram bija mērķis, uz ko tiekties, ģimene, par ko rūpēties, sieva un meita, kas viņu mīlēja. Viņš jutās no sirds laimīgs, un tas viņam bija kā dzinulis traukties uz priekšu un neapstāties.
Jau pēc divu gadu darba bija iekrāts tik daudz naudas, lai uz pusgraudu nolīgtu Gaviļu mājas pie Tērvetes skolas. Dzīve gāja uz augšu. Vēl pēc četriem gadiem Roļļu ģimene sakrājusi naudiņu, lai varētu rentēt tālāko Stēgulmuižu un pēc gada pārceltos uz vēl lielāku blakus esošo Mežmuižas mācītājmuižu, kur rentēja 30 hektāru zemes. Pēc dažiem gadiem Viktors kapu kalniņā izvadīja sievu un palika ar astoņgadīgo meitiņu Smaidu. Taču dzīve neapstājās. «Noskatījos, ka kaimiņos dzīvo jauna, neprecējusies meitene, nodomāju – dūšīga strādniece un smuka meita! Un, daudz neprātodams, bildināju Lūciju,» stāsta Viktors Rollis.
1934. gadā viņiem piedzima dēls Laimonis un vēl pēc diviem gadiem – Rita.
Drīz vien atkal Roļļu ģimene devās uz jaunu mājvietu, šoreiz – uz Krimūnām Dobeles rajona Auru pagastā. Atbraucēji iekārtojās rakstnieces Elzas Stērstes dzimtajās mājās «Lāmas» un turpināja saimniekot. Nu jau kā lielsaimnieki viņi rentēja 100 hektāru zemes, par to gadā maksājot 4000 latu vecajā naudā (tolaik velosipēds vien maksājis ap 100 latu). Saimniekam piederēja desmit zirgu un sešpadsmit govju. Viktors Rollis tolaik bija lielākais cukurbiešu audzētājs apkārtnē. No Auru stacijas savu ražu krāva vagonos un veda uz Jelgavas Cukurfabriku. Lāmās viņi saimniekoja astoņus gadus, bet, kad sākās Otrais pasaules karš, pārcēlās uz dzīvi blakus mājās «Kūles», kurās dzīvoja un strādāja visu kara laiku, līdz 1944. gadā krievi viņu apcietināja.
«Viņi nāca un ņēma, ko gribēja. Vienu dienu paņēma vairākus zirgus, citu dienu atkal govis, līdz beidzot 1944. gada oktobrī paņēma mani pašu,» stāsta sirmgalvis.
Braucot uz Rīgas Centrālcietumu, Viktors redzēja nodedzināto Jelgavu. Viņam sāpēs sažņaudzās sirds: «Mana dzimtā pilsēta! Vieni bleķi un nokvēpušas drupas.»
No cietuma izmocīts viņš 29. decembrī tika iesēdināts vagonā un aizsūtīts uz Sibīriju. Desmit gadi Sibīrijā kā politiski neuzticamai personai, kas nodevusi padomju varu.
Sibīrijas rūgtā garša
Bezgalīgā un mokpilnā brauciena galamērķis bija Komi Autonomās Republikas Kirovas gulags.
«Dzīvojām Božaeļi miestiņā 8. lēģerī. Tas atradās uz Kotlases – Vorkutas trases, ko pašu rokām arī būvējām. Mēs visi bijām vergi, pazemoti un izsmieti. Paldies Dievam, ka neizsūtīja sievu ar bērniem, nezinu, vai viņi to būtu pārcietuši,» saka Viktors Rollis.
Latvieša Viktora galvenie darbi bija uz būvēm, ceļot barakas, purvos un mežos būvējot ceļus. Briduši līdz krūtīm ledainā ūdenī un ar lieliem ķekšiem no krasta atgrūduši liellaivas, kamēr citi ar virvēm pa ūdeni tās vilka uz priekšu. Ziemas bija neizturami aukstas, sals turējās ap 30 – 40 grādu. Ja termometra stabiņš noslīdēja līdz 50, strādniekus ārā nedzina. 1954. gada 2. maijā Viktors atgriezās pie ģimenes Latvijā.
Ilgas pēc mājām
Sākās kolhozu laiki. Arī Viktoram nekas cits neatlika, un viņš sāka strādāt cetlniecības darbus kolhozā «Molotovs» Augstkalnes pagastā. «Visu mūžu biju sapņojis pats par savu māju. Kolhozā pieprasīju zemes gabalu, pats uzzīmēju mājas plānu, un pats, palīdzot sievai un bērniem, gada laikā to arī uzcēlu. Tajā dzīvoju vēl šodien,» lepni stāsta Papus.
Māju nosaukums – «Ilgas», tādēļ ka visu mūžu bijušas nemitīgas ilgas pašam pēc savām mājām. Un nu tās ir. Tur uz Papus jubileju sabraukuši viņa trīs bērni, pieci mazbērni un astoņi mazmazbērni. Par veco, mazo Jelgaviņu Papus sirdī glabā daudz mīļu atmiņu…
Pēc diviem gadiem Viktors un Lūcija svinēs savas Dimanta kāzas. Par abu sirmgalvju veselību var tikai pabrīnīties. Lūcijas tante 91 gadu vecumā nebūt neatpaliek no sava dzīvesdrauga, par kura veselību brīnās daudzi ārsti, jo sirds viņam strādājot kā jaunam cilvēkam. Sirmajam vīram vēl pietiek spēka vismaz divas reizes nedēļā izmazgāt savu istabu: to viņš neuztic nevienam. Vismaz reizi mēnesī uz mājām nāk frizieris. Papus mīl kārtību un sakoptību.Nekad mūžā nav zadzis un lūdzies. Viņš ir lepns un tāds būs vienmēr.
