Skaistā, mierīgā priekšsvētku vakarā «Zemgales Ziņu» un «Novaja gazeta» redakcijai bija paredzēts izbrauciens ar trīsdesmitvietīgo upju kuģīti «Bērze» pa Lielupi.
Skaistā, mierīgā priekšsvētku vakarā «Zemgales Ziņu» un «Novaja gazeta» redakcijai bija paredzēts izbrauciens ar trīsdesmitvietīgo upju kuģīti «Bērze» pa Lielupi. Pirmajā brīdī likās, ka varētu doties vienalga kur – ka tikai, skaistās Zemgales ainavas vērojot, garšotu alus, skanētu līgo dziesmas un atpūstos no datora piegurušās acis. Taču, sakāpuši uz kuģīša, nolēmām, ka lūgsim apkalpes vīrus, lai mūs aizved uz apmēram piecpadsmit kilometru attālajiem Aučiem, Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes mājām. Līgo taču ir Latvijas valsts svētki!
Ja salīdzina «Tēviju» un «Ziņas»
Tovakar «Novaja gazeta» un «Ziņu» ļaudīm laimējās. Proti, kad ap pusdeviņiem vakarā (šajā laikā visi muzeji parasti jau ir ciet) piestājām pie Auču mājām, kas zīmīgas ar īpatnējo skatu tornīti, mūs, iznākot krastā pretī, laipni pieņēma… Jānis Čakste. Prezidenta vecākais mazdēls, kas ir dzimis 1925. gadā, divus gadus pirms sava slavenā vectēva aiziešanas mūžībā. Visus pēckara gadus viņš ir dzīvojis trimdā Zviedrijā. Tur apprecējies ar Ilgu, žēlsirdīgo māsu no Ventspils, tur izaudzinājis trīs bērnus, strādājis par skolotāju un skolas direktoru. Atjaunojoties Latvijas valstij, Jānis Čakste (mazdēls) kļuva par Auču īpašnieku. Viņš arī aizrautīgi veido un labprāt mūs iepazīstināja Latvijas pirmā prezidenta memoriālo ekspozīciju.
«Kur jums tādai mazai Jelgavas avīzītei tik daudz darbinieku!» māju saimnieks, izbrīnīti acīm starojot, iesaucās, kad mūsu izklaides brauciena dalībnieku bariņš no kuģīša sabira krastā. Tūlīt paskaidrojām, ka esam sabraukuši divu radniecīgu avīžu darbinieki. Taču, ja arī «Ziņas» salīdzina ar deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā Jelgavā Jāņa Čakstes izdoto un rediģēto laikrakstu «Tēvija», tad skaidrs, ka tagad redakcijā nodarbināto ir krietni vairāk. Taču abas avīzes arī krietni atšķiras. «Tēvija» iznāca retāk un galvenokārt tika veltīta zemniekiem nozīmīgo cara likumu skaidrojumiem. Aktuālajām ikdienas ziņām tā nebija domāta. Protams, «Tēvija» iznāca daudz mazākā tirāžā, taču atšķirībā no «Ziņām» tika lasīta visā Latvijā.
Jelgavas svarīgais vārds
Kā, runājot par Jāni Čaksti, atzīmē Auču ekspozīcijas koncepcijas autore Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja darbiniece vēsturniece Janīna Šūberte, divdesmitā gadsimta sākuma Jelgavai vispār sava laika latviešu sabiedriskajā dzīvē bija krietni lielāka nozīme nekā tagad. Tādēļ nav brīnums, ka Jāni Čaksti zināmā mērā arī kā ilggadēju Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētāju 1918. gada 18. novembrī neklātienē ievēlēja par Tautas padomes prezidija priekšsēdētāju un četrus gadus vēlāk – par prezidentu. Līdz 1918. gadam gan viņam bija nākuši klāt arī citi nopelni. Pirmām kārtām Krievijas Valsts domes deputāta gods. 1905. – 1907. gada revolūcijas atplūdu laikā, kad cars Nikolajs II šo sev diezgan nepakļāvīgo domi nolēma padzīt, Jānim Čakstem tas beidzās ar trīs mēnešu brīvības zaudēšanu Jelgavas cietumā un pilsoņa vēlēšanu tiesību atņemšanu. Viņš bija «grēkojis» ar to, ka pievienojās 168 padzītās domes deputātiem, kas, cīnoties par demokrātijas idejām, 1906. gada oktobrī izbrauca no impērijas galvaspilsētas Pēterburgas un nosacīti brīvākajā somu Viborgā parakstīja pret caru vērstu protestu.
Otrais vēsturnieku uzsvērtais Jāņa Čakstes nopelns ir tas, ka, sākoties Pirmajam pasaules karam un ģimenei dodoties bēgļu gaitās, viņš kļuva par latviešu pašpalīdzības organizācijas Bēgļu centrālās komitejas vadītāju.
Vēl varētu nosaukt vairākus momentus, kas izcēla Jāņa Čakstes prātu, izglītību, vadītāja spējas. Tā ir gan piecu valodu prasme, gan spīdoša studenta (kas saņem ielūgumu uz cara Aleksandra III kronēšanu), gan veiksmīga advokāta slava. Galu galā jāatceras, ka tieši Jāņa Čakstes vadībā 1895. gadā Jelgavā tika organizēti 4. vispārējie latviešu dziesmu svētki, kuros pirmo reizi skanēja mūsu lūgšana un tagadējā himna «Dievs, svētī Latviju!» Taču īpašu vietu šajā pozitīvo momentu rindā ieņem Justīnes un Jāņa Čakstu deviņu bērnu ģimene.
Čakstes koks
Kā, atceroties jaunības gadus, saka tagadējais Auču saimnieks, vecāmāte parasti teikusi: «Man ir pieci dēli un četras meitas.» Mīļa viņa, protams, ir bijusi arī pret meitām, tomēr dēlus izcēlusi pirmos. Trimdā Zviedrijā Justīnei līdz pat aiziešanai viņsaulē arvien mazdēlam Jānim bijuši divi jautājumi: «Kad tev būs dēls?» un «Kad mēs brauksim mājās?» Jāpiebilst, ka no prezidenta lielās ģimenes okupētajā Latvijā palika divi bērni. Ārsts, Jelgavas slimnīcas vadītājs Ringolds Čakste un pianiste Maiga Šīrone, kas tika izsūtīta uz Sibīriju. Patlaban Latvijā un pa daļai Jelgavā dzīvo septiņi prezidenta mazbērni, mazmazbērnu skaitu Auču saimnieks sarēķināt atturējās. To, paldies Dievam, ir krietni vairāk. Diemžēl man nav iznācis līdz šim redzēt režisores Dzintras Gekas deviņdesmito gadu sākumā uzņemto un augsti novērtēto filmu «Čakstes koks». Skaistais Auču apmeklējums vedina šo vēstures zināšanu robu novērst.
Stāvot Lielupes krastā un skatoties uz mīkstajā krasta velēnā purnu atdūrušo kuģīti «Bērze», Jānis Čakste (mazdēls) mazliet nostaļģiski teica: «Arī manā bērnībā no Jelgavas uz Emburgu gāja kuģīši. Tvaikoni, kuram sānos bija divi lieli riteņi, sauca par «Olgu», otrs bija modernāks – ar dīzeļmotoru un dzenskrūvi. No Jelgavas tie izgāja apmēram vienā laikā un tad sacentās. Ja kādā mazākā krasta pieturā gaidīja tikai viens pasažieris, gadījās, ka viņš nemaz netika paņemts – kuģis aizgāja garām. Vairākkārt esmu domājis, kāpēc mūsu vecvectēvs savulaik nopirka Aučus? Zeme šeit sevišķi auglīga nav. Liekas, tas varbūt tika darīts tāpēc, ka Lielupe tolaik skaitījās nozīmīgs ceļš uz pilsētu un tātad bērniem – uz izglītību.»
Kā izskatīsies cilindrs?
Norādot ekspozīcijā uz Jāņa Čakstes prezidentūras laika fotoattēliem, mazdēls saka: «Bija taču mans vectēvs ļoti elegants kungs! Tomēr kaut arī viņam tā fraka piestāvēja, dzīvē un jo sevišķi «Aučos» viņš labprāt staigāja vienkāršās drēbēs. Bieži, atpūšoties no garīgās slodzes, strādāja vienkāršus darbus (ekspozīcijā tāpēc ir novietoti tā laika ēvele un urbis – red.). Sevišķi daudz vectēvs Aučos uzturējās pēc krišanas nežēlastībā 1906. gadā, kad pēc iznākšanas no cietuma viņš nedrīkstēja tikt ievēlēts pat Jelgavas ģimnāzijas vecāku padomē. Uzlūkojot Jelgavā topošā prezidenta pieminekļa skici, man vienīgi ir liela skepse par to cilindru – kā tas viņam tur izskatīsies? Fotogrāfijās gan vectēvs ar cilindru ir redzēts daudz…»
Sajūta, ejot pa Latvijas pirmā prezidenta mājām, ir dīvaina. Protams, kā tolaik, tā tagad tās ir labi sakopts īpašums ar lielisku ainavu (nožēlojami nolaisti Auči ir izskatījušies padomju laikos, kad tur dzīvoja vienpadsmit vietējās kopsaimniecības darbinieku ģimenes; pagalmā bijis vienpadsmit šķūnīšu un tikpat tualetes būdiņu.) Tomēr tagad ir krietni citāda Latvijas valsts nekā tais laikos, kad tur saimniekoja prezidents. Aučiem gan riņķī nekad nav bijis un arī nav mūsdienu varas elites vīru īpašumiem tik ļoti ierastā augstā žoga. Tomēr Jāņos apdziedāšanās starp Emburgas ļaudīm un atbraukušajiem Rīgas intelektuāļiem tur vairs nenotiek. Sabiedrība, šķiet, ir vairāk sašķelta.
Neaizmirstams man paliek Jāņa Čakstes (mazdēla) sirsnīgais, izteiksmīgais acu skatiens. Tajā, ja grib, var sajust kaut ko no Aspazijas aprakstītā pirmā Latvijas Valsts prezidenta portreta. Starp citu, Aspazija, kā es tagad saprotu, bija cilvēks, kas rakstot spēja pacelties pāri vienkāršajām ģimenes interesēm. Jānis Čakste taču bija viņas vīra dzejnieka Raiņa veiksmīgākais konkurents otrajās Latvijas prezidenta vēlēšanās. Nav iespējams jau pateikt, kā būtu bijis, ja toreiz uzvarētu Rainis. Tomēr Čakste vēsturē ir palicis ar labu slavu.
Kuģītim atstājot Aučus, vēl labu laiku Jānis Čakste stāvēja krastā un māja mums ar roku.
***
Fakts
Šveicē kādā kalnu alā Liberālā internacionāle ir izveidojusi pieminekli demokrātijai. Tur klintī ir iekalti 100 personu vārdi, kas pasaulē ir stiprinājuši demokrātiju. Tur līdzās Vinstona Čērčila, Tomasa Vilsona, Tomāša Masarika, Džordža Vašingtona vārdiem ir minēts arī Jānis Čakste.
