Mans vārds ir Dace. Esmu eksistenciālā psihoterapeite un šo vēstuli rakstu nevis tiem, kas grib lietot vai lieto narkotikas, bet katram, kas meklē dzīves jēgu.
Mans vārds ir Dace. Esmu eksistenciālā psihoterapeite un šo vēstuli rakstu nevis tiem, kas grib lietot vai lieto narkotikas, bet katram, kas meklē dzīves jēgu. Vispirms gribu pateikt, ka meklēt jēgu, par spīti daudzu tavu vienaudžu domām, nepavisam nav stulbi. Dzīves gabaliņš starp nākšanu pasaulē un aiziešanu no tās, lai cik garš būtu, var būt tukšs vai piepildīts, vajadzīgs pašam un citiem vai arī tāds, ka neviens pat nepamana – esi šajā pasaulē vai ne. Ja vēlies, lai tavai dzīvei būtu vērtība, jēga jāmeklē, un to nevar ne atrast, ne saprast kāds cits. Tāpat kā piedzimt un nomirt nevar neviens cits, arī tavu dzīvi ar jēgu piepildīt nevar ne vecāki, ne skola, tikai tu pats. Katram dzīves jēga ir ļoti individuāla. Vieni jēgu atrod naudā, citi dažādās baudās, vēl citi – mīlestībā, rūpēs par apkārtējiem un ticībā Dievam. Un nebrīnies, ka, vienreiz atradis dzīves jēgu, tu drīz vien atkal jautāsi: «Kāpēc es esmu? Ko gribu? Kur eju?» Tāpat kā dzīvošana, arī dzīves jēgas meklēšana ir process, un tas, kas tev likās vērtība pirms mirkļa, nākamajā var šķist pilnīga bezjēdzība.
Ja jēgas dzīvē nav, ja tev nav nekādas atbildes uz jautājumu «Kas es esmu un kāpēc es esmu?», tevi var pārņemt tukšuma un izmisuma izjūta. Brīdī, kad liekas, ka nekas nav nekā vērts, kad esi vīlies līdzšinējās vērtībās un zaudējis visu, kāpēc tev šķita nozīmīgi dzīvot, un gribas «pasūtīt» jebkuru, pat tuvākos draugus, ir viegli pateikt «jā» narkotikām, alkoholam, gadījuma seksam – vienalga kam. Tas ir krīzes brīdis, kad vairs negribas dzīvot, kad daudzi mēģina izdarīt un arī izdara pašnāvības.
Šajā šķietami vistumšākajā dzīves brīdī ir svarīgi, lai tev būtu kāds, kas nerisina tavas problēmas, nedod padomus, bet prot būt līdzās, atbalsta un palīdz nezaudēt ticību. Ja tev šāda cilvēka nav vai tieši šobrīd esi viņu zaudējis (kāda tuva cilvēka nāve, nodevība, atraidījums mīlestībā vai grūtības veidot attiecības bieži ir krīzes iemesls), noteikti meklē psihologa vai psihoterapeita palīdzību. Soli pa solītim ejot cauri tieši tavas dzīves kritiskajam samezglojumam vai krīzei, tu pamazām no jauna radīsi spēku būt tu pats. Ieraudzīsi, ka tavā bezcerībā ir cerība. Arī, ja likās – cerības vairs nav.
Krīzes situācijā cilvēkam bieži vien var būt mānīga ilūzija: es tūlīt saņemšos, es to pārvarēšu, man nevienu nevajag, tas viss tūlīt pāries, es jau esmu stiprs. Svarīgi, lai šādā brīdī tavs atbalstītājs tevi neatstātu, jo mirkli vēlāk var sekot vēl lielāks izmisums un lūzums. Atļauj sev būt vājam, izsāpi savu izmisumu. Ja tev pietiks drosmes to darīt, tev pietiks spēka arī visai turpmākajai dzīvei un tās krīzēm.
Pasaule no mums prasa, lai esam stipri, lai vienmēr visu spējam. Reizēm drīkst nespēt. Tieši šajā – vājuma brīdī – atnāk dziļa izpratne par to, kur savā dzīvē esi, ko gribi un kāpēc arī šobrīd ir jēga dzīvot un neļauties dzīves ilūzijai.
