Bieži vien pasaule mūs baida ar savu aukstumu, neglītumu un pelēcību.
Bieži vien pasaule mūs baida ar savu aukstumu, neglītumu un pelēcību. Vai mēs iedomājamies, ka paši to radām? Cilvēki, ierāvušies sevī, skrien no vienas vietas uz citu un nemaz neredz, ka blakus sētā ar karaliski skaistiem ziediem atplaukst lilija, ka, saulei atspīdot, pat vissīkākā stikla lauska izskatās kā mākslas darbs un galu galā, ka mazajam brālītim aizvakar iznāca pirmais zobiņš. Domājot par savām ikdienas problēmām, mēs, pašiem pat īsti to neapzinoties, ignorējam citus.
Bieži vien vienaldzība, kas valda mums apkārt, ir nelaimju iemesls. Tās gan sāk ievērot un nosodīt, bet vai kāds aizdomājas, ka daļa vainas ir mūsos pašos?
Kādu vakaru pastaigājoties, satiku desmitgadīgu puisēnu ar cigareti rokās. Iesākām sarunu, un, kad viņam pajautāju par smēķēšanu, viņš skumji noteica: «Vai tad kādu interesē, kas ar mani notiek?»
Sāksim ar sīkumiem! Katrs sīkumiņš padara dzīvi skaistāku, un mēs paši par to varam parūpēties! Uzsmaidīsim garāmgājējam, katru dienu pateiksim kādu labu vārdu saviem mīļajiem un noglaudīsim sētas mazo, skumīgo kaķēnu, kas palicis bez mammas! Un jūs redzēsiet, ka pasaule ir daudz siltāka.
Ja ir lietas, ko tu gribi uzrakstīt pagrabiņam, ja tevi kas nomāc vai ja gribi ko uzzināt, raksti: .
Zane
