No malas vērojot, nekas neliecina, ka Andris divus gadus būtu grimis dziļā purvā. Vienīgais, kas viņu nodod, ir acis, kurās jaušams liels nogurums.
No malas vērojot, nekas neliecina, ka Andris divus gadus būtu grimis dziļā purvā. Vienīgais, kas viņu nodod, ir acis, kurās jaušams liels nogurums. Un tas man lika aizdomāties… Narkotikas ir inde, kas padara jaunu, dzīvespriecīgu un laimīgu jaunieti par pelēku, no dzīves nogurušu rēgu.
Nu jau četrus mēnešus Andris narkotikas nelieto.
Kas ar tevi noticis šajos atturības mēnešos?
Es mācos dzīvot. Mēģinu atrast savu vietu šajā pasaulē, atrast kaut kam jēgu un salabot to, ko pats divu gadu laikā esmu izpostījis. Ir tāds teiciens «Izlietu ūdeni nesasmelsi», bet man tagad ir jādara viss, lai sasmeltu kaut daļu.
Kā tu ar to tiec galā?
Visu laiku cīnos ar sevi. Atveseļošanās vispār prasa cīniņu ar sevi un sava rakstura veidošanu. Kad sāku ārstēties, sapratu, ka esmu nodedzinājis visus tiltus. Sāpināju vistuvāko cilvēku – mammu – un zaudēju viņas ticību man. Redzu, cik ļoti mātei sāp, ka viņai ir izaudzis tāds dēls, un tas man liek justies vienkārši nožēlojami. Tā vietā, lai viņai sniegtu atbalstu, esmu kā slogs. Man kauns viņai skatīties acīs…
Kā mamma to uztvēra, kad uzzināja, ka esi narkomāns?
Zini, viņa neteica neko. Nedraudēja ar izmešanu no mājām vai «skābekļa piegriešanu». Viņa raudāja. Es nedzirdēju nevienu sliktu vārdu, tikai apliecinājumus, ka viņa mani mīl un ka esmu viņai vissvarīgākais pasaulē. Un tieši tas man lika šo «marasmu» pārtraukt. Māte mani laida pasaulē ne jau tāpēc, lai es «nonarkotos». Godīgi sakot, sāku ārstēties viņas dēļ.
Un nevis sevis dēļ?
Nē, sevis laikam ne. Varbūt zemapziņā, bet ne apzināti, jo vēl joprojām neesmu atradis piepildījumu savā dzīvē… Pat nezinu, kas es īsti esmu.
Cilvēks, dēls, draugs…
Pasaki man, ko nozīmē būt cilvēkam? To, ka katru rītu pamostos un paēdu? Arī dēla vārda cienīgs neesmu. Bet, runājot par draugiem, man viņu nav daudz. Draugs manā uztverē ir tāds, ar kuru saprotos no pusvārda – kam varu paraudāt uz pleca. Man bijuši daudzi pudeles brāļi. Interesanti, ka tie ir tie paši, ar kuriem savulaik spēlējos smilšu kastē. Bet ir viens cilvēks, ko uzskatu par savu draugu – visīstāko un patiesāko. Mēs sapratāmies no pusvārda un stundām ilgi varējām runāt par dzīvi, dažādām lietām vai sauli debesīs. Viņa man palīdzēja, kad bija grūti. Šai meitenei arī pirmajai izstāstīju, ka esmu narkomāns.
Un kāda bija viņas reakcija?
Jocīgi, arī viņai bija sariesušās asaras acīs, gluži kā mammai, kad viņa uzzināja par manu «varoņdarbu». Viņa man centās palīdzēt, un likās, es varētu atmest tūlīt pat.
Un tu tomēr turpināji…?
Jā, un grimu arvien dziļāk. Katrs solis, ko spēru, veda mani arvien dziļāk purvā. Es slīku, līdz pienāca brīdis, kad mēģināju izdarīt pašnāvību. Kaut kas mani tomēr noturēja pie dzīvības…
Bet kas bija tas, kas tev lika sākt šo, kā tu pats saki, «marasmu»?
Vientulība. Tā izjūta, ka esi cilvēku barā, kas it kā ir tavi paziņas un draugi, bet tu jūties pilnīgi viens. Lai gan sākt man lika interese, bet turpināt – vientulība. Es ļoti saasināti uztvēru dzīvi, bet brīdī, kad esi sapīpējies, viss liekas vienkāršāk. Pasaulē visas lietas šķiet labākas un krāsas – krāsainākas. Tā bija samākslotā dzīve, kas man likās daudz jaukāka. Vīzija… Un pazuda rūpes un raizes.
Arī dzerot pazūd rūpes un raizes…
Jā, bet alkoholu lieto, lai uzturētu draudzību, narkotikas – lai meklētu dzīves jēgu. Vismaz man tā bija. Tā ir kā depresijas pārvarētājs. Muļķīgi, bet narkotiku iespaidā man bija daudz vieglāk pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir.
Vai, esot skaidrā, tu to nevarēji?
Tā varētu teikt. Es dzīvoju mazā miestā, un, lai kā arī negribētos, jaunieši, kas tur paliek uz dzīvi, degradējas. Vai viņi ir izlasījuši kādu grāmatu? Vai kāds no viņiem ir lasījis dzeju? Bet ne jau viņi tajā ir vainīgi. Tā tas vienkārši ir.
Tev taču bija izvēle. Beidzot skolu, varēji mācīties tālāk un nepalikt šajā miestā!
Tā bija iespēja, ko neizmantoju, jo pēdējā klasē sāku pīpēt «zālīti». Un tad viss cits likās maznozīmīgs. Kad sapīpējos, sāku lielo filosofēšanu par dzīves jēgu un to, vai tai vispār ir jēga. Šajā brīdī tāda skola liekas šausmīgi mazsvarīga. Tā arī tik tikko to pabeidzu.
Kādi ir tavi sapņi, par ko tu nākotnē gribētu kļūt?
Par mācītāju. Es vēlos kļūt par cilvēku, kas sniedz piepildījumu. Gribu palīdzēt citiem, jo šī dzīve pati par sevi balstās uz mīlestības. Šoreiz runāju par cilvēkmīlestību. Jo vairāk mīlēsim viens otru, jo labāka kļūs pasaule. Arī narkotikas un alkohols ir kā sava veida mīlestības trūkuma pierādījums. Cilvēks jūtas nevienam nevajadzīgs un nemīlēts, tādēļ viņš sāk meklēt citu ceļu – nepatieso mīlestību, kas rodas reibumā.
Iznāk, ka tu kļuvi par narkomānu, jo tev pietrūka mīlestības?
Es biju muļķis un nesaskatīju to, ko man deva. Jā, man likās, ka mani neviens nemīl, un tikai tagad saprotu, ka tā, kā mani mīl mamma, mani nemīlēs neviens. Sāpināju tos, kas mani mīl, bet mīlestību meklēju citur…
Vai tu tagad, jau no malas skatoties, vari salīdzināt šīs divas pasaules – vienu, kurā dzīvoji, un otru, kurā dzīvo tagad?
Man kādreiz likās, ka dzīve svārstās no vienas galējības otrā. Šajā – īstajā pasaulē – cilvēkam jābūt garā ļoti stipram, lai vienlaicīgi pieņemtu to, kas ir, un tajā pašā laikā to veidotu labāku. Man īstā pasaule likās pelēka un bezkrāsaina.
Bet tā otrā ir ilūziju pasaule, un tajā svārstības ir daudz asākas. Ir brīži, kad tu kaifo, bet pēc tam sāc mocīties nāves mokās. Vienīgi grūtības pārvarēt īstajā dzīvē ir daudz sarežģītāk nekā ilūziju pasaulē. Otrajā man bija jāpaņem tikai kārtējā deva, un atkal lidoju. …Un tad atkal kritu…
Vienu reizi jau sāku ārstēties, bet tad atkal iegrimu.
Kāpēc?
Ar laiku viss ļaunais, ko narkotikas nodara, aizmirstas, paliek tikai kaifs un rodas tieksme atsākt. Ja ir drūmāks vakars, nav ko darīt… Nu kāpēc gan nevarētu uzpīpēt? Vismaz viss aizmirsīsies… Un tā tas atsākās…
Ko tu gribētu pateikt tiem, kas grib izmēģināt «zālīti», lai zinātu, kā tas ir?
Es pats sāku ar «zālīti»… Tālāk tas noveda pie heroīna un galu galā pie «profesijas» narkomāns. Es jau varu pateikt «Nepīpējiet!», bet vai kāds to ņems vērā? Pats savulaik biju gudrāks par citiem. Cilvēkam liekas, ka narkotikas rada brīvību. Bet tā ir melīga un noved pie absolūtas nebrīves. Brīvs ir tikai tas, kas nedzīvo ilūziju pasaulē.
