Kopš sarkanbaltsarkanais tika pieņemts par valsts karogu, pagājuši vairāki gadi. Latvijas laikā to ar lepnumu pacēla un godināja visos valsts svētkos, atceres dienās, svinīgos sarīkojumos un citos pasākumos.
Kopš sarkanbaltsarkanais tika pieņemts par valsts karogu, pagājuši vairāki gadi. Latvijas laikā to ar lepnumu pacēla un godināja visos valsts svētkos, atceres dienās, svinīgos sarīkojumos un citos pasākumos.
Lai arī okupācijas laikā nacionālās krāsas bija aizliegtas, tomēr dažādos nieciņos, nozīmītēs, atslēgu piekariņos, gredzenos un pat ziedu kompozīcijās daudzi tās glabāja kā svētumu, jo nezuda cerība, ka mūsu karogs atkal reiz lepni plīvos pār brīvo Latviju. Pēc Otrā pasaules kara par nacionālo krāsu salikumu varēja bargi sodīt, aizsūtot pat pie «baltajiem lāčiem». Bet ne jau visi padevās. Kādā tumšā 1952. gada oktobra naktī divi Jelgavas pusaudži pa ļodzīgām kāpnēm Sv.Trīsvienības (sapostītās) baznīcas torņa pašā augšā nostiprināja pašdarinātu sarkanbaltsarkanu karogu. Puiši labi zināja, ka riskē ne tikai ar savu brīvību, bet pat ar dzīvību.
Pēc vairākiem gadu desmitiem pienāca sengaidītais brīdis – Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošana. Laimīgi, ar prieka asarām acīs ļaudis augstu cēla savas valsts karogu. Taču, gadiem ritot, pamazām sāka zust sākotnējais patoss, cieņa pret karogu. Apģērba gabalus, nokrāsotās sejas (kā indiāņiem) sarkanbaltsarkanā krāsā, ko izmanto hokeja fani, es uzskatu par savas valsts suverenitātes nonievāšanu. Kāda gan var būt goda izrādīšana karogam, ja tas diendienā pland (dažviet pavisam noplucis) pie mācību iestādēm? Zūd svētku izjūta…
Namsaimnieki pie saviem mājokļiem nereti karogus izkar, baidoties no soda naudas, nevis patriotisku jūtu vadīti. Lai arī laikrakstā ir publicēts svētku un atceres dienu saraksts, kad jāizkar svētku karogs, viens otrs vēl šaubās un lūko, ko kaimiņš dara: ja tas izlicis, tad arī man jāizkar vien būs.
Lūk, kāds atgadījums. No rīta, paskatījies uz blakus māju, Pēteris iesaucās: «Redz, kaimiņjanka karogu izlicis! Diez kādi tad šodien svētki?» Lieki neprātodams, Pēteris karogturētājā ielicis arī savējo. Nedaudz vēlāk tāpat izdarījuši citi kaimiņi. Un drīz mazajā šķērsieliņā karogi plīvojuši pie visiem namiem. Jānis par šādu rīcību vareni izbrīnījies: kādēļ viņa sievas apaļajā jubilejā visi izkāruši karogus?
Ja mēs ar karogu kādam notikumam vai atceres dienai valstij izrādām cieņu un godu, tad arī mums karogs ir jāciena.
