21. gadsimts ir sācies gan ar vēl neredzēti dinamisku mainību, gan ar starptautiskā terorisma eskalāciju līdz traģiskajiem 11. septembra notikumiem un ASV prettriecienu Afganistānai kā teroristu mītnes zemei.
21. gadsimts ir sācies gan ar vēl neredzēti dinamisku mainību, gan ar starptautiskā terorisma eskalāciju līdz traģiskajiem 11. septembra notikumiem un ASV prettriecienu Afganistānai kā teroristu mītnes zemei, kaut arī neviena tiesa to par tādu nebija atzinusi. Pa šo laiku ir notikusi arī NATO un Krievijas tuvināšanās, un pēdējā vairs nemaz tik ļoti neiebilst Ziemeļatlantijas alianses paplašināšanai. Taču zināmām izmaiņām ir pakļauti arī demokratizācijas procesi visā pasaulē, par ko uzskatāmi liecina vairāku lielvalstu neadekvātās aktivitātes, visai īpatnēji traktējot atsevišķas starptautisko tiesību normas.
Proti, ASV, Ķīna, Krievija, Indija un Izraēla iebilst pret pievienošanos Starptautiskai krimināltiesai, kas 1. jūlijā ir sākusi savu darbību. Motivācija gan katrai valstij ir sava, taču šāda nostāja vedina domāt par to, ka šim «pieciniekam» ir atšķirīga izpratne par kara noziedznieku tiesāšanu un, iespējams, arī bailes, ka tiesāti varētu būt arī šo valstu pilsoņi. Tomēr pagaidām līgumu par dalību Starptautiskajā tiesā ir parakstījušas jau 74 valstis, lai gan to vidū nav iepriekšminēto valstu. Interesanti, ka līdzīgu nostāju šajā jautājumā demonstrē gan ASV, gan, piemēram, Ķīna. Vai tas nozīmē, ka Starptautiskās tiesas lēmumi būs saistoši mazākām demokrātiskām valstīm, bet ne lielvalstīm? Šādu situāciju nedrīkstētu pieļaut, un attiecībā uz ASV, kas līdz šim demonstrējusi demokrātijas un cilvēktiesību aizstāvja lomu, jācer, ka tā ir ASV prezidenta Džordža Buša administrācijas kļūda, kuras dēļ Savienotās Valstis nu riskē atrasties vienās pozīcijās ar valstīm ar visai apšaubāmu demokrātijas un cilvēktiesību izpratni.
Der paskaidrot, ka ideja par Starptautiskās krimināltiesas veidošanu pirmo reizi tika izteikta jau sakarā ar nacistisko holokaustu Otrā pasaules kara laikā, bet atgriezties pie tās pasauli pamudināja masu slaktiņi Bosnijas kara laikā un genocīds Ruandā 1994. gadā. Minētā institūcija varēs saukt pie atbildības jebkuru personu, ieskaitot valstu vadītājus, par tādiem noziegumiem kā genocīds, kara noziegumi un noziegumi pret cilvēci, ja tie izdarīti pēc tiesas dibināšanas dienas – 2002. gada 1. jūlija.
ASV uzskata, ka, būdama superlielvalsts, kas plaši pārstāvēta ārvalstīs, tā var kļūt par īpaši jutīgu mērķi un tās ārzemēs dienējošās militārpersonas var tikt pakļautas «ideoloģiski motivētai kriminālvajāšanai». Savukārt ASV sabiedrotā Izraēla nevēlas pieļaut iespēju, ka tā tiek saukta pie atbildības par ebreju apmetņu celtniecību okupētajās teritorijās. Tā, lūk, īsi un kodolīgi. Iznāk kā viena klasiķa darbā par to, ka visi likuma priekšā ir vienlīdzīgi, bet daži – šajā gadījumā minēto lielvalstu pilsoņi – vienlīdzīgāki par citiem.
No otras puses, šīm domstarpībām nenoliedzami ir arī kas pozitīvs. Proti, konflikta risinājums parādīs, cik reāli darboties spējīga ir Apvienoto Nāciju Organizācija, kurai ietekmes mazināšanās tika atzīmēta sakarā ar ASV faktiski vienpersoniski izplānoto prettriecienu Afganistānai. Principā to pašu var teikt arī par NATO, kas līdz šim centās uzņemties pasaules «žandarma» lomu, taču patlaban sāk izskatīties, ka arī Ziemeļatlantijas alianse sāk iet lielvalstu pavadā. Kas attiecas uz Ķīnu, Krieviju un Izraēlu, par iespējamajiem cilvēktiesību pārkāpumiem vedina domāt arī visai pretrunīgās informācijas druskas, kas laiku pa laikam pienāk no Tibetas, Čečenijas vai Palestīnas, un pēdējās izveidošanu par neatkarīgu valsti ir atbalstījušas arī ASV.
No Latvijas ārlietu resora gan pagaidām nav dzirdēts nekāds viedoklis par šo jautājumu. Vai tas nozīmē, ka mūsu valstij ir vienalga, kā darbosies starptautiskās tiesības un Starptautiskā krimināltiesa. Ir acīmredzams, ka Latvija pārāk ātri aizmirsusi PSRS okupāciju, un, kā liecina nesenie notikumi, ir gatava biedroties ar agresoru valstu vadītājiem. Var jau, protams, runāt par reālpolitiku un par ekonomisko izdevīgumu mūsu valstij, taču Latvija līdz šim nav demonstrējusi savu nostāju daudzos ļoti svarīgos jautājumos. Diemžēl par reālpolitikas principiem lielvalstu attiecībās pret mazākām valstīm arī nav pamata lolot ilūzijas. Taču valsts ir tieši tik ietekmīga, cik ietekmīga tā vēlas būt un kādus mērķus tā ir uzstādījusi.
