Valdības flagmaņkuģim nebūs viegli aizzēģelēt līdz finiša taisnei – nākamajām Saeimas vēlēšanām –, jo daļa pasažieru ir sākuši kustības, kas apdraud līdzšinējo līgano kuģa kursu.
Valdības flagmaņkuģim nebūs viegli aizzēģelēt līdz finiša taisnei – nākamajām Saeimas vēlēšanām –, jo daļa pasažieru ir sākuši kustības, kas apdraud līdzšinējo līgano kuģa kursu. Taču triecienus pagaidām viņi neuzdrošinās sākt, acīmredzot gaidīdami kādu piemērotāku brīdi, kad burās iepūtīs pamatīgāka brīze. Kuģa šūpošanās gan patiesībā nav komandas interesēs, ja līdz nākamajai ostai palicis tik neliels ceļa gabaliņš. Izsakoties pavisam skaidri, Latvijas interesēs pašlaik nebūtu Andra Bērziņa valdības krišana, kas varētu nākt par labu tikai futbola faniem «PCTVL», LSDSP vai «Jaunajam laikam», par kura politisko nostādņu realizāciju dzīvē neviens nevar būt drošs.
Sāksim ar to, ka patlaban nav skaidrības, cik partijas reāli atbalsta pašreizējo A.Bērziņa valdību. Ir skaidrs, ka to dara paša premjera vadītais «Latvijas ceļš» («LC») un Tautas partija (TP), kuras pārstāvja ekonomikas ministra Aigara Kalvīša demisiju ir pieprasījis Pirmās partijas (PP) pārstāvis Ainārs Šlesers, kura partijas biedri Ingrīda Labucka un Jānis Krūmiņš ir A.Bērziņa vadītās valdības locekļi. Turklāt A.Šlesers ir nācis klajā ar paziņojumu, ka valdībā esot iestājusies krīze un ka no premjera tiekot gaidīta noteikta rīcība. Pēdējais gan šos PP pārstāvja izteikumus visai saprātīgi saista ar partijas vēlmi pirms vēlēšanām celt savu reitingu. Ja jau valdībā patiešām ir iestājusies krīze, tad tai vajadzētu skart arī abus partijas pārstāvētos ministrus. Vai arī viņi nepiekrīt Šlesera apgalvojumiem?
Vēl interesantāk uzvedas ceturtais valdību veidojošais partneris apvienība «TB»/LNNK, kas, kā zināms, ir gāzusi divas iepriekšējās valdības un pašlaik runā par nepieciešamību ekonomikas ministram atkāpties no amata, taču oficiāli līdz šim to nav pieprasījusi. Laikam baidās, tikai nevar saprast, no kā.
Pats interesantākais, protams, ir «tēvzemiešu» lēmums apturēt privatizācijas procesus valstī līdz pašreizējā Ministru kabineta pilnvaru beigām. Visticamāk, ka šis paziņojums ir jāsaista ar A.Kalvīša ieteikumu, ka «Ventspils naftas» («VN») valsts kapitāla daļas būtu jārealizē par naudu. Jāatgādina, ka ekonomikas ministrs «VN» valsts kapitāla daļu realizāciju par naudu atbalstījis tādēļ, ka situācija uzņēmumā ir mainījusies, jo «VN» savā īpašumā iegūstot 49,94% «Latvijas kuģniecība» («LK») pamatkapitāla.
Ventspils uzņēmumu grupējums, kura vislielākie «draugi» Saeimā, šķiet, ir «tēvzemieši», droši vien nav mierā ar šādu lietu kārtību, tāpēc «TB»/LNNK nekavējas ar aktivitātēm. Tomēr, jādomā, viņi labi saprot, ka pēc mēģinājuma gāzt trešo valdību, viņiem būs grūti atrast sabiedrotos nākamajā Saeimā, ja vispār izdosies pārvarēt 5% barjeru. Jo pat, ja valdība kaut kur ir kļūdījusies, raugoties globāli, valdības maiņa pašlaik nu nekādi nenāktu par labu Latvijas attīstībai ne ceļā uz Eiropas Savienību, ne uz NATO. Patiesībā A.Bērziņa valdības krišana varētu būt izdevīga tikai tiem, kuru kāds slavens pārstāvis pirms kāda laika visai retoriski vaicāja: «Nafig mums NATO?» Pašlaik visai loģiski būtu jājautā: «Nafig» mums valdības krišana trīs mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām, jo nekāda supervaldība tāpat nenāks un trīs mēnešu laikā neko nesakārtos?» Šādi domāt var atļauties tikai naivi cilvēki, kas nav aizrāvušies ar sekošanu politiskajiem procesiem Latvijā. Neaizmirstiet, ka arī pašreizējās valdības partijas savās priekšvēlēšanu kampaņās bezgrēcībā centās pārspēt pašu Jēzu Kristu. Bet velti.
Kas attiecas uz «tēvzemiešiem», viņiem laikam nervus tomēr mazliet kutina partijas reitinga noslīdēšana zem 5% popularitātes līmeņa sabiedriskās domas aptaujās. Lai labotu šo situāciju, viņi ir gatavi gandrīz uz visu, tikai nevajadzētu aizmirst, ka triju mēnešu laikā ir grūti uzspodrināt savu kažoku. Taču pašlaik tieši apvienība «TB»/LNNK aizmirst, ka nevajadzīgas nesaskaņas starp labējām partijām var radīt grūtības labējo partiju izredzēm nākamajā parlamenta sasaukumā. Vienīgā garantija labējās politikas turpinājumam mūsu valstī varētu būt labējo spēku konsolidācija, par kuru pagaidām nav īpašu iemeslu runāt. Tomēr daudz ko izsaka arī tas, ka «tēvzemieši» pagaidām tā arī nav paziņojuši par iziešanu no valdības vai pat oficiāli pieprasījuši ekonomikas ministra demisiju. Taču šādas aizmuguriskas aktivitātes neliecina par nopietniem politiķiem raksturīgu «mugurkaulu» un atklātību. Savā ziņā premjers ir nonācis neapskaužamā situācijā, jo grūti atrast nelabvēlīgāku brīdi valdības šūpošanai, kā tas ir pašlaik, – teju pirms mūsu valsts uzaicināšanas dalībai Ziemeļatlantijas aliansē un Eiropas Savienībā. Šoreiz labāk būs, ja suņi ries, bet karavāna ies tālāk.
