Irmgardes Aleksandras un Valentīna Oļehnoviču mīlestība sākās Jaungada naktī brīdī, kad viņi abi iesprūda vienās durvīs.
Irmgardes Aleksandras un Valentīna Oļehnoviču mīlestība sākās Jaungada naktī brīdī, kad viņi abi iesprūda vienās durvīs.
Valentīns ir dzimis rīdzinieks, ģimenē pastarītis un vienīgais brālis savām četrām māsām. Kad viena no viņām apprecējusies, Valentīns bieži braucis ciemos uz Lībagu pagastu Talsu rajonā un ievērojis, ka kaimiņmājā dzīvo varen smuka un čakla meitene. Kāda Jaungada nakts, kurā jaunie satikās, kļuva liktenīga abiem:
Valentīns toreiz vēl mācījās Rīgas celtniecības tehnikumā, es Kuldīgas meiteņu arodskolā. Kā jau Jaungadā, divpadsmitos naktī skrējām ārā to sagaidīt, un mēs abi iesprūdām durvīs. Skaidri jutu, ka augumam pārskrien tāda kā dzirkstelīte, saka Irmgarde.
Šī dzirkstelīte vēlāk uzliesmoja, un 1942. gada 25. janvārī jaunais pāris svinēja kāzas.
Pagājušā gada 25. janvārī Irmgardei un Valentīnam bija smaragda kāzas laulībā nodzīvoti 55 gadi.
Cauri iziets daudz kam: krievu mobilizācijai, izsūtīšanai, mūžīgām bailēm zaudēt vienam otru, leģiona laikam. Apcietinājuma gadi, cīņas Kurzemes katlā, ievainojumi… Tagad, vecumdienās, Irmgarde un Valentīns labprātāk atceras gaišos brīžus. Viņus priecē meita, divas mazmeitas un divi braši mazmazdēli.
Kāzās neierodas fotogrāfs
Irmgarde un Valentīns to dienu atceras, it kā tas būtu noticis vakar. Pats ziemas vidus, balts putenis, kura dēļ uz kāzām neierodas fotogrāfs… Tā nu šī diena iemūžināta tikai atmiņās. Jaunā ģimene laulājas Talsu rajonā Strazdes baznīcā. Kamanās iejūgti zirgi aizved jauno pāri līdz baznīcai.
Sieva sēdēja baltimelna zirga kamanās, mani veda brūns bēris. Ievedēji bija sievasmātes māsa ar vīru, tērpušies latviešu tautastērpos. Es biju sadabūjis īstu melnu smokingu, kas toreiz bija liels retums ar gariem spārniem un tauriņu. Līgavai bija balta kleita, plīvurs, vēl joprojām ar sajūsmu atceras Valentīns.
Ģimeni izšķir izsūtījums
Viņi apprecējās, kad karš jau bija sācies.
Tajā pašā gadā mums piedzima meita Ingrīda, stāsta Irmgarde.
Pēc kāzām ģimene aizgājusi dzīvot uz Rīgu, kur Valentīns dabūjis darbu pie vāciešiem un strādājis līdz 1943. gadam, kad iesaukts latviešu leģionā. Sieva ar bērniem atgriezusies laukos pie mammas Lībagu pagastā. 1945. gadā Valentīns apcietināts un uz divarpus gadiem izsūtīts uz Komsomoļsku. Kad atgriezies, pēc neilga laika bez kādas tiesas izsūtīts vēlreiz. Šoreiz ceļš vedis uz tālo Vorkutu pāri Polārajam lokam. Spriedums desmit gadu.
1949. gadā arī sievai un meitai vajadzējis atstāt Latviju. Viņas nokļuvušas Tomskas apgabalā.
Gaida septiņus gadus
Ingrīda Tomskas skolā pabeidza sešas klases. Jaunā ģimene bija šķirta.
Vai liktenis vēlēs iziet cauri visām mokām un kādreiz abiem atkal būt kopā tādas domas līda galvā nemitīgi.
Mazā Ingrīda Sibīrijā smagi saslima. Irmgarde toreiz dzīvei bez meitas neredzēja jēgu. Labi vēl, ka vīrs bieži rakstīja vēstules.
Visa dzīve bija viena vienīga gaidīšana. Gandrīz neticējām, ka vēl kādreiz satiksimies. Mūs šķīra vairāk nekā septiņi tūkstoši kilometru, Irmgardes balss pieklust.
Laikam jau pats Dievs bija stāvējis viņiem blakus pēc septiņiem gadiem Valentīns brauca uz Tomsku pakaļ savai ģimenei. Visi kopā atgriezās Latvijā. Tomskas smiltājā uz mūžiem palika Irmgardes mamma.
Mājas atrod Jelgavā
Pēc izsūtījuma Oļehnoviči nonākuši Jelgavas pusē. Valentīns nosūtīts strādāt uz Ozolaini «Avangardā», bijis būvdarbu vadītājs Zaļeniekos.
Meita pabeigusi Vircavas vidusskolu un Liepājas Pedagoģisko augstskolu. 1969. gadā Valentīnam piešķirts dzīvoklis Jelgavā. Irmgarde 10 gadu strādājusi zinātniskajā bibliotēkā.
Piedzimušas mazmeitas Andželika un Tatjana. Tagad Andželika audzina divus brašus puikas Edgaru un Vidvudu.
Mammučas un grospapa (tā viņus mīļi sauc mazmazbērni) vecumdienu prieks ir arī liels melns runcis Mikus, kas tiek lutināts un mīlēts.
Makšķerēt patīk arī sievai
Oļehnoviču ģimenē iecienīta makšķerēšana. Ziema vai vasara, saule vai sals, abi dodas uz upi.
Valentīns teic, ka zvejošana labāk padodoties sievai, bet smagāko zivi līdaku noķēris vīrs.
Valentīns aktīvi darbojas Nacionālo Daugavas Vanagu organizācijā, kur radis sev domubiedrus un draugus. Viņš sievu šad un tad aicina uz ballēm. Par spīti saviem astoņdesmit, viņš ir brašs dancotājs. Bet Irmgardes rokās kā ūdenszāles kustoties adāmadatas viņa apadījusi sevi un visus radus.
Vieno ne tikai mīlestība
Oļehnoviču pāris uzskata, ka cauri gadiem abus vienojusi ne tikai mīlestība.
Cilvēkiem vajadzīgas vēl divas lietas: godīgums un uzticība, domīgi teic Valentīns, un sieva piebilst:
Man vīrs nekad nav bijis jāgaida no krogiem mājās, viņa mīlestība vienmēr piederējusi man vienai. Esmu bezgala lutināta. Esam priecīgi par savu meitu, mazbērniem un mazmazbērniņiem, skatoties uz viņiem, esam laimīgi.
