Brīvajā laikā var braukt makšķerēt, lasīt grāmatas vai darīt ko tamlīdzīgu. Iespēju ir daudz. Mirdzai Klēbahai, bērnu attīstības centra «Rotaļa» skolotājai, ir visai interesanta nodarbošanās. Viņa kolekcionē vardītes.
Brīvajā laikā var braukt makšķerēt, lasīt grāmatas vai darīt ko tamlīdzīgu. Iespēju ir daudz. Mirdzai Klēbahai, bērnu attīstības centra «Rotaļa» skolotājai, ir visai interesanta nodarbošanās. Viņa kolekcionē vardītes.
Pierasts, ka cilvēki krāj markas, pūkainus lācīšus vai sirsniņas, bet Mirdza Klēbaha jau divpadsmit gadu dod priekšroku vardēm.
Uz jautājumu, vai tās iegādājas pati, skolotāja atbild: «Radi, draugi un kolēģi manu neadekvāto gaumi ir pieņēmuši. Nevienu kolekcijas vardīti neesmu iegādājusies pati – visas ir dāvinātas.»
Katra diena Mirdzai iesākas ar rīta kafiju no krūzītes ar vardes zīmējumu uz tās. Mīļus nieciņus viņa glabā pītā groziņā, protams, vardes formā.
«Ir varde, sveču turētāja, un varde, kas neatsakās turēt tualetes papīra rullīti (Tāda ir dzīve!)… Oriģināla dāvana bija puķu pušķis, vārda tiešā nozīmē – varžu apsēsts! Man ir bijušas arī konfektes – vardes, diemžēl tās vairs nav saglabājušās… Toties Keneta Greiema grāmata «Vējš vītolos» man vienmēr ir blakus (jo tajā ir Misters Krupis).»
Mirdza Klēbaha vardes uztver citādi nekā pārējie. Viņa tās uzskata par burvīgu un neatkārtojamu dabas veidojumu. Jau bērnībā, dzīvojot un augot laukos, bija pietiekami daudz laika, lai varētu, pēc viņas domām, šo dabas fenomenu pamanīt, iepazīt un atzīt par savējo.
«Vardes un krupīši ir pietiekami mazi, lai iesēdinātu plaukstā (ar izņēmumiem, protams, bet tie nedzīvo Latvijā). Šie dzīvnieciņi nelien, neiet un netipina, bet graciozi lec un čāpo. Viņi ir pietiekami neaizsargāti, daudzos diemžēl izraisa nepatiku no vieglas noskurināšanās līdz pat dziļam riebumam… Šie dzīvnieciņi nav ne auksti, ne glumi, ne kraupjaini. Viņi ir dabīgi, tikai citādi un savdabīgi skaisti. Es domāju, ja bērns ir iemācījies vai iemācīts redzēt un saprast dabu, tas ne tikai veicinās prāta attīstību, bet liks arī pamatus tālākai estētiskajai un ekoloģiskajai audzināšanai,» atzīst kolekcionētāja.
Līdztekus vardīšu krāšanai Mirdzai Klēbahai ir vēl kāda aizraušanās: «Nevaru atturēties, nenopirkusi labu grāmatu. Mājās man ir plaša bibliotēka, sākot ar daiļliteratūru un beidzot ar izglītojošo, tajā skaitā kino un foto, filosofija, daba, vēsture, vizuālā māksla. Pēdējā grāmata, ko iegādājos, ir Sujatas Masaji «Ierēdņa sieva»».
