Mēdz sacīt, ka veselā miesā mājo vesels gars, un var teikt arī otrādi, cilvēks ar veselu garu noteikti parūpēsies, lai arī miesa būtu vesela – ja tai kas kaiš.
Mēdz sacīt, ka veselā miesā mājo vesels gars, un var teikt arī otrādi, cilvēks ar veselu garu noteikti parūpēsies, lai arī miesa būtu vesela – ja tai kas kaiš. Latvijā laikam katram nebūs nemaz tik vienkārši parūpēties par savu veselību, jo ilgi, bet haotiski būvētais kāršu namiņš, kuru dēvē par veselības aprūpes finansēšanu, ir uz sabrukuma robežas, un pagaidām neviens nevar garantēt, ka tas nesagāzīsies pavisam.
Katrā ziņā cietušie jau ir. Piemēram ārsti un medmāsas, kas par savu pašaizliedzīgo darbu saņem grašus. Protams, realitāte ir arī kukuļdošana un viena otra labāka speciālista pārvietošanās visai ekskluzīvā auto. Skaidrs, ka arī šī parādība daļēji ir radusies nožēlojamā atalgojuma dēļ, taču, protams, netrūkst arī tādu speciālistu, kurus pārāk vilina naudas smarža un kuriem būtībā vajadzētu atrasties privāto medicīnisko iestāžu štatā. Taču joprojām tā arī nav skaidrs, no kādiem līdzekļiem pārtiek attālāko lauku rajonu slimnīcu medmāsas un sanitāres, saņemot niecīgo algu.
Situāciju spilgti raksturo arī tas, ka joprojām nav sakārtota likumdošana, kas reglamentētu veselības aprūpes finansēšanu. Joprojām nav pieņemts Veselības aizsardzības likums, un veselības finansēšanu lielā mērā ietekmē pa laikam visai mistiski labklājības ministra rīkojumi, kas, piemēram, var deleģēt gandrīz 180 miljonu latu lielā valsts speciālās veselības aprūpes budžeta sadalījumu izlemt pāris ierēdņiem. Labklājības ministrija (LM) gatavojas nākt klajā ar savu redzējumu par veselības aprūpes attīstību, piedāvājot, piemēram, iepriekšminēto Veselības aizsardzības likumu, kura mērķis esot noteikt tiesības uz veselības aizsardzību un medicīniskās palīdzības minimumu, ko valsts nodrošina ar veselības aprūpes palīdzību, organizējot vienotu veselības aprūpes sistēmu. Zināms jauninājums ir tas, ka minētais likumprojekts paredz reglamentēt pacienta tiesības un pienākumus, atzīstot, ka pacientam nākotnē būs pienākums rūpēties par savu veselību, ārstēties, ja viņa veselības stāvoklis apdraud paša vai citu cilvēku veselību. Ja jau tā, tad tā arī netop skaidrs, kāpēc ir vajadzīga tāda veselības aprūpe valsts līmenī, ja jau katram pašam būs pienākums ārstēties. Varbūt daudz vienkāršāk būtu šo sistēmu darbināt brīvā tirgus apstākļos, kā tas jau notiek zobārstniecībā. Tikai nevajadzētu aizmirst, ka vienādu iespēju ārstniecības ziņā nebūs, teiksim, Rīgā un perifērijā dzīvojošajiem. Pirmkārt, jau tāpēc, ka pēdējiem kvalificētāko speciālistu pakalpojumi vairumā gadījumu nebūs pa kabatai. Un, otrkārt, daudzas lauku rajonu medicīnas iestādes vienkārši nepiedāvā virkni medicīnisko pakalpojumu.
Droši vien situācijas izskaidrošanā būtu jāņem vērā arī apstāklis, ka LM jau ilgus gadus atradusies «tēvzemiešu» aprūpē, tādēļ veselības aprūpes sistēmas sakārtošana būtu jāuzskata par apvienības «TB»/LNNK goda lietu, kas, visticamāk, nenotiks īsajā laika sprīdī pirms vēlēšanām. Līdzšinējās jaunā labklājības ministra Viktora Jaksona aktivitātes nav sekmējušās ar radikāliem soļiem, kādi acīmredzami ir nepieciešami veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai. Tāpēc var teikt, ka «tēvzemieši» paši ir radījuši «Trojas zirdziņu», kas var palīdzēt politiskajiem konkurentiem sagraut viņu priekšvēlēšanu bastionu.
Protams, nevar teikt, ka arī no pārējām partijām būtu saņemti kādi ļoti vērtīgi priekšlikumi veselības aprūpes sistēmas uzlabošanai. Visai novatoriski šīs problēmas risinājumam ir pievērsies Einara Repšes vadītais «Jaunais laiks», kas piedāvā ieviest obligāto bezmaksas veselības apdrošināšanu, veselības aprūpei paredzētos 7% no ienākumu nodokļa novirzot privātajām apdrošināšanas kompānijām. «Jaunais laiks» sola arī pašreizējo veselības aprūpei paredzēto budžetu divkāršot, tikai aizmirstot pateikt, kad tas varētu notikt. Bet jāšaubās, vai šo līdzekļu dubultošana vairāk nekā divas reizes (līdz 360 miljonu latu gadā), būtu reāli iespējama ātrāk nekā pēc pieciem gadiem, kad savas pilnvaras no 8. Saeimas būs pārņēmis 9. Saeimas sasaukums.
Pagaidām nav nekādu ilūziju, ka veselības aprūpes sistēmā varētu gaidīt jūtamus uzlabojumus. Nekas ne no kā nerodas, un, nepasludinot šo sfēru par prioritāti, kuras realizēšanai turklāt ir nepieciešama politiskā griba, nav pamata gaidīt uzlabojumus.
