Neilgi pirms vasaras saulgriežiem savu divdesmito jubileju profesionālajā sportā atzīmēja viens no Jelgavā populārākajiem un kolorītākajiem cilvēkiem pauerliftingists Aleksandrs Radzēvičs.
Neilgi pirms vasaras saulgriežiem savu divdesmito jubileju profesionālajā sportā atzīmēja viens no Jelgavā populārākajiem un kolorītākajiem cilvēkiem pauerliftingists Aleksandrs Radzēvičs. Šajā laikā Aleksandrs no aizrobežu zemēm atvedis 11 medaļu, vilcis neskaitāmas kravas mašīnas un pat priecējis cilvēkus uz teātra skatuves. Klusā un omulīgā pilsētas nostūrītī uzklausījām, ko vīrs spēj pastāstīt pēc tik ilga darba procesa gan par aktivitātēm sportā, gan kultūrā.
«Tur, kur es sāku, topā bija volejbols»
Savas sportista gaitas sāku Neretas saimniecības dispečerzālē, kur bija uzstādīti daži svaru stieņu statīvi. Tad biju vēl tikai vidusskolnieks – sportiski ļoti aktīvs jaunietis, kā jau visi tajā vecumā. Daudz spēlēju futbolu. Aktīvi «dzenājos» ar «moci» un velosipēdu. Populārākais sporta veids Neretā bija volejbols – to spēlēja gandrīz katrs. Vēl tagad, kad gadās paciemoties dzimtajā pusē, redzu, ka tur ir saglabājušās bagātas šā sporta veida tradīcijas. Pats arī, protams, «voleju» paspēlēju.
Kādu dienu vietējā avīzē nejauši uzgāju rakstu par rajona sacensībām svarcelšanā. Nolēmu, ka varētu pamēģināt. Sāku trenēties saimniecības palīgēkā un jau nākamajā gadā aizbraucu uz toreizējā Stučkas rajona mačiem – tas iznāk 1982. gada 17. aprīlis. Pašā sākumā spēju uzraut tikai 40 kilogramu, bet grūšanā varēju pieveikt piecdesmit piecus. Tomēr, salīdzinot ar citiem rezultātiem, tas bija, kā tagad pieņemts sacīt, konkurētspējīgs. Taisnība arī bija – ieguvu otro vietu. Pāris mēnešu vēlāk jau kļuvu par republikas junioru čempionu. Tad 1984. gadā Kauņā izcīnīju Baltijas republiku studentu čempiona titulu un gadu vēlāk jau sasniedzu pirmo sporta klasi svara kategorijā līdz 56 kilogramiem – 75 + 95 kilogrami.
«Stieni mūžam vairs necilāsi»
1985./86. gada ziemā Edmunds Jansons devās komandējumā uz Voroņežu, kur viņu vietējie kolēģi apgādāja ar dažādu informāciju par Latvijā vēl nezināmo pauerliftingu. Svarcelšanas treniņos vingrojumā, kurā jāveic pietupiens ar svara stieni uz muguras, cilāju jau 200 kilogramu, kas, pēc Edmunda atvestās informācijas, bija augsts rezultāts neiepazītajā sporta veidā. Tūlīt pat galvā iešāvās doma – ja te būtu pauerliftinga sacensības, noteikti visus pārspētu. Nav jāteic priekšā, ka tūlīt pat «pārkvalificējos». 1986. gada 1. aprīlī Edmunds dibināja pauerliftinga klubu «Apolons», un tā paša gada nogalē jau kļuvu par pirmo Latvijas čempionu trīscīņā. Pēc gada treniņā guvu nopietnu mugurkaula traumu, kas gandrīz pārvilka svītru spoži iesāktajai karjerai. Cenšoties pacelt stieni, tas izslīdēja man no rokām, un, inerces atsviests, uzkritu tam ar muguru, salaužot skriemeli. Divus mēnešus pavadīju slimnīcā uz gultas. Mediķi pateica skaidri un gaiši: «Stieni mūžam vairs necilāsi.» Tikai gadu vēlāk izrādījās, ka reizēm arī mediķi kļūdās – 1987. gadā Krasnojarskā uzstādīju četrus PSRS rekordus! Savukārt 1993. gadā Norčēpingā Zviedrijā ieguvu savu pirmo medaļu pasaules un Eiropas čempionātos. Toreiz mājās atvedu pasaules čempionāta bronzas godalgu. Pašlaik pirmajai bronzai ir piepulcējušās vēl desmit medaļas, kas izcīnītas pasaules un Eiropas mačos.
«Reizēm arī pats mašīnu aizvelku»
Ne jau sports vien aizpilda Aleksandra dzīvi. Ļoti aktīvais vīrs ir talantīgs «šovmenis» dažādos spēka vīru pasākumos. Tajos Aleksandrs nereti pats pārsteidz cilvēkus ar savu vareno spēku, velkot dažāda izmēra un smaguma transporta līdzekļus. Tālāk stāsta pats raksta varonis.
«Ja runājam par dalību kultūras dzīvē, jāatzīmē jaundibinātā Latvijas Spēkavīru asociācija, kuras aktivitāšu liecinieks ir bijis gandrīz vai katrs, kam tas nav svešs. Praktiski neviens pasākums nenotiek bez manas vadības. Lielākajā daļā šo pasākumu man tiek uzticēta vadītāja loma. Par «šovmeni» darbojos jau kopš 1996. gada. Bieži vien šajos pasākumos pats parūpējos par kulmināciju – «iejūdzos» kādā automobilī un kādu gabaliņu to pavelku. Parasti šādi spēka pierādījumi skatītājos izraisa milzīgu interesi. Esmu vilcis pat 17 tonnu smagu auto, bet piecu līdz septiņu tonnu smagus agregātus velku teju vai katrā otrajā šovā. Piedalāmies dažādās spēkavīru sacensībās, bet nereti mūsu šova programmu pieprasa kādas pilsētas vai cita rakstura svētku organizatori. Esmu vadījis spēkavīru šovus arī ārzemēs.
«Mani atrada Baltijas Talantu aģentūrā»
Līdztekus aktivitātēm, kas saistītas ar «šovmeņa» lomu, man ļoti patīk spēlēt īstas lomas uz teātra skatuves. Aktieris esmu jau kopš 1997. gada, kad Dailes teātrī nospēlēju divās nelielās lomās. Kā es tiku līdz Dailes teātra skatuvei? Savulaik papildu nodarbošanās meklējumos biju iesniedzis informāciju par sevi Baltijas Talantu aģentūrā. Tur tad mani teātra cilvēki atrada un uzaicināja nospēlēt izrādi. Neatteicos. Tā 2000. gadā mani aktiera ceļi aizveda uz Rīgas Jauno teātri. Uz tā skatuves spēlēju pagājušās sezonas labākā režisora Alvja Hermaņa uzvedumā «Brīvais kritiens». Abās teātra sezonās bija izpirktas visas biļetes. Teātra darbinieki pat plāno «Brīvo kritienu» izrādīt vēl trešo sezonu. Kādu lomu es tur spēlēju? Lai to izstāstītu, ir jāatklāj visa iestudējuma būtība un saturs. Tā vienkārši ir jānoskatās pašam.
«Pagaidām pildu režisora norādījumus»
Līdztekus lomu tēlošanai uz teātra skatuves esmu paguvis filmēties kino. Laikā, ko pavadīju Rīgas Jaunajā teātrī, piedalījos trīs kinolentēs. Pirmā kinoloma bija vācu režisora Vernera Hercoga filmā «Neuzvaramais». Varbūt plašākam kino cienītāju lokam tā nav pazīstama, tomēr Rietumos tā ir daudz rādīta. Atminos, ka reiz kādās spēkavīru sacensībās mani pēc šīs filmas pazina zviedru sportists. Vasaras nogalē ir projekts piedalīties kādā citā vācu režisora lentē.
Otra kinoloma bija režisora Jāņa Vingra filmā «Slikta vieta». Viņš man ir labs draugs un pat sava veida menedžeris, jo palīdz tikt pie citām lomām. Tā, piemēram, dabūju vietu Jevgeņija Paškēvica «Golfa straume aiznes tālāk…»
Pagaidām nevaru atbildēt, kādas lomas ir vismīļākās. Nav jau man vēl tik milzīgas pieredzes un meistarības. Bieži vien izpaužas vienīgi paša improvizācija. Pagaidām vienkārši pildu režisora norādījumus. Ja padomā, visvairāk man patikusi loma «Brīvajā kritienā» – kā nekā arī visvairāk spēlētā loma. Tā man jau ir «asinīs», kas ļauj to spēlēt atraisīti.
«Tās noteikti nav atvadas no sporta»
Īsi pirms Jāņiem sapulcējāmies draugu un labvēļu lokā, lai atzīmētu 20 gadu, ko esmu aizvadījis sportā. Tās nebūt nav atvadas no svaru stieņa cilāšanas. Vienkārši ir noiets garš un bagātīgs darba posms, kuru gribas atzīmēt kopā ar tiem, kas man snieguši atbalstu, lai es vispār tik tālu nokļūtu.
Gribu jau piedalīties visās sacensībās, bet iespējas ir ierobežotas. Jau nākamgad sākšu startēt veterānu mačos, viņiem sacensību nekad nav trūcis. Augustā plānoju doties uz Eiropas čempionātu Čehijā.
«Skaitu minūtes, cik atlicis līdz braukšanai mājās»
Savā sportista praksē esmu apceļojis teju vai trešdaļu pasaules. Vislabāk paticis Vācijā un Kanādā. Kanādā nodzīvoju vairāk nekā nedēļu un tikos ar turienes latviešiem. Ir grūti novērtēt valsti, ja vienīgais, ko tur redzi, ir sporta zāle un viesnīca. Tādēļ laikam nevaru īsti teikt – redz, šī zeme man ļoti patīk.
Atklāšu, ka tomēr mīļākā valsts man ir Latvija. Katrreiz, kad atrodos svešatnē, ātri vien sāku skaitīt minūtes, cik vēl atlicis līdz braukšanai mājās. Esmu savas valsts patriots. Citā zemē ilgi palikt nevarētu.
***
Aleksandrs Radzēvičs spēj pacelt
Pietupienos ar svaru stieni uz muguras – 252,5 kilogramus.
Svara stieņa spiešanā guļus – 170 kilogramu.
Svaru stieņa vilkmē – 160 kilogramu.
Personīgo svaru 65 kilogramus spēkavīrs paceļ 29 reizes.
17 tonnu smagas automašīnas viņš var aizvilkt 20 metru.
