«Tilts uz Prāgu ir pāriets,» noslēdzot NATO kandidātvalstu sanāksmi, kas pagājušās nedēļas nogalē notika Rīgā, pašapzinīgi paziņoja premjers Andris Bērziņš.
«Tilts uz Prāgu ir pāriets,» noslēdzot NATO kandidātvalstu sanāksmi, kas pagājušās nedēļas nogalē notika Rīgā, pašapzinīgi paziņoja premjers Andris Bērziņš. Par to, vai pašapziņai šeit ir vieta vai tā ir tikai politiskās spēles neatņemama daļa, var spriedelēt daudz un dikti, taču lietas būtība ir pietiekami skaidra: Latvija novembrī Prāgā, visdrīzākais, tiks uzaicināta kļūt par NATO dalībvalsti.
Pirms vairākiem gadiem dominējošais viedoklis Latvijā bija nepārprotami skeptisks – Latvijai nebūt NATO. To galvenokārt noteica Krievijas politiskās ambīcijas, bet tagad situācija ir krasi mainījusies. Pārfrāzējot pagājušā gada Buša juniora vēsturiskās vizītes laikā Eiropā sacīto, Latvija un citas potenciālās kandidātvalstis strauji ir attālinājušās no Minhenes un Jaltas domāšanas modeļa un tuvojas Rietumu liberāldemokrātiskās sabiedrības standartiem. Turklāt acīmredzami, ka tāda globāla problēma kā starptautiskais terorisms ir likusi mainīt savu domāšanu oficiālajai Krievijai, lai gan pašā «lāča» iekšienē joprojām kā inerce no padomju laikiem valda gana liela neapmierinātība ar NATO nenovēršamo paplašināšanos austrumu virzienā un tā nonākšanai līdz pašai robežai.
Starptautiskajā mērogā vairs nav diskutējams jautājums par to, vai NATO paplašināsies, bet ir vairs tikai diskutējams – cik kandidātvalstu pirmajā paplašināšanās kārtā aicināt pievienoties. Līdzīga retorika ir Latvijas gadījumā, proti, nav vairs diskutējams, vai Latvija būs NATO dalībvalsts, bet ir diskutējams tas, kādu sevi Latvija piedāvās NATO. Iepriekšējās nedēļas beigās Rīgā notikušais NATO kandidātvalstu samits parādīja, ka mēs varam noorganizēt augsta līmeņa tikšanos. Taču, protams, ne jau tas ir Latvijas galvenais raksturotājs, lai gan, nenoliegsim, ka šāds sekmīgi organizēts pasākums veido pozitīvu starptautisko tēlu, par kuru pēdējā laikā sevišķi daudz kritikas dzirdēts.
Latvija un NATO nekādā gadījumā nav skatāma veco – militāro – terminu kontekstā, tas ir, NATO nav tikai militāra organizācija un Latviju NATO neuzņems tikai pēc tās militārā potenciāla kvalitātes. NATO Latvijai dos pirmām kārtām nevis militāru drošību, bet gan psiholoģisku, kas ir daudz svarīgāk tautas attīstības kontekstā. «Dalībvalstis vienojas, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā tiek uzskatīts par uzbrukumu visām (..),» rakstīts Ziemeļatlantijas savienības valstu līguma 5. pantā. Šis pants ir hrestomātisks, līdz ar to šodienas un Latvijas sakarā to nevajadzētu uztvert tikai primitīvā līmenī – mums būs «aizmugure». 5. pantā ir ietverta cerība, ka valstīm ir iespējams vienoties par kopējām demokrātijas vērtībām, kuras ievērojot, tiek garantēts pats svarīgākais – tautu drošība. Līdz ar to, runājot par Latviju un NATO, primārais ir morālās vērtības – tanki un lidmašīnas pēc tam.
ASV Senāta mazākuma līderis Trents Lots tikšanās laikā Rīgā savā uzrunā vēlreiz atgādināja kādu būtisku faktoru, kas noteiks NATO un dalībvalstu savstarpējās attiecības, respektīvi, runa ir par to, lai kandidātvalstis pēc iespējas vairāk tuvinātos Rietumu demokrātijas ideāliem. Šī it kā triviālā atziņa tomēr ir ļoti nozīmīga šodienas Latvijai, jo problēmas valsts iekšienē, kuras, bez šaubām, nav tikai mums, bet arī citām valstīm, noteiks to, cik nopietna ir vēlme «pievienoties» 5. panta garam. Un pirmām kārtām problēma ir valsts pārvaldes kvalitāte jeb, citiem vārdiem, korupcijas augstais līmenis valsts pārvaldē (ierēdniecībā, tiesu sistēmā u.c.). Līdzšinējā aizdomīgā čammāšanās ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja izveidi un tās vadītāja atrašana/neatrašana liecina, ka Latvijai šajā sakarā nav īpaši ar ko lepoties NATO dalībvalstīm. Kā rāda nesenā pieredze, NATO arī cilvēktiesību jautājums nav mazsvarīgs, jo tieši šīs organizācijas netieša politiska spiediena dēļ tika mainīts Latvijas vēlēšanu likums, kas pirms tam uzlika visai apšaubāmus lingvistiskus ierobežojumus deputātu kandidātiem.
Radikāļi droši vien apgalvos, ka NATO nav vajadzīgs, taču, pragmatiski raugoties, Latvijas ģeopolitiskā situācija ir viennozīmīga: no starptautiskajām organizācijām, tajā skaitā NATO, nav iespējams (un nav ieteicams!) izvairīties. Manuprāt, skatoties kopējās labklājības ietvaros, Latvijai praktiski būtu nereāli attīstīt ārējās izolācijas politiku, tāpēc valsts politikai ir jābūt striktai un konsekventai, lai elastīgi realizētu NATO prasības.
