Pagājušajā nedēļā Tetelē jauniešu integrācijas nometnē «Lielā upe» notika paneļdiskusija, kurā piedalījās nometnes dalībnieki – vidusskolēni, tās vadītāja Ļubova Jakovele, rajona pašvaldību vadītāji, izglītības speciālisti un preses pārstāvji.
Pagājušajā nedēļā Tetelē jauniešu integrācijas nometnē «Lielā upe» notika paneļdiskusija, kurā piedalījās nometnes dalībnieki – vidusskolēni, tās vadītāja Ļubova Jakovele, rajona pašvaldību vadītāji, izglītības speciālisti un preses pārstāvji. Galvenā tēma – kas palīdz un kas traucē integrācijas procesam Latvijā.
Nometnē, kurā piedalījās latviešu un krievu jaunieši no piecām Jelgavas pilsētas un rajona skolām, notika nodarbības – teorētiskās un arīdzan praktiskās. Skolēni mācījās integrēties savā nelielajā sabiedrības modelī – 25 cilvēku kolektīvā. Secinājumi, spriedumi un pārdomas izskanēja ceturtdienas diskusijā. Pirms tās nometnes dalībnieki, sadaloties sešās darba grupās, bija izstrādājuši un sagatavojuši atbildes uz jautājumiem, kas veicina un kas traucē integrācijas procesam Latvijas sabiedrībā, kā arī izteica priekšlikumus, ko skolas, pašvaldības un valsts varētu darīt, lai veicinātu šo procesu.
Diskusijas laikā katra skolēnu grupa, prezentēja savu kopdarbu. Pie apstākļiem, kas veicina un labvēlīgi ietekmē sabiedrības integrācijas procesu Latvijā, jaunieši minēja integrācijas nepolitizāciju, kopīgu dzīvesvietu, vēlmi integrēties, būt vienlīdzīgiem, iepazīt citu tautu kultūru, cilvēku toleranci, valsts institūciju ieinteresētību integrācijas procesā, informētību, kā arī iespēju iegūt pilsonību.
Runājot par iemesliem, kas kavē integrācijas procesa attīstību mūsu valstī, jaunieši bija kategoriskāki, atzīstot Latviju par nedemokrātisku valsti, kurā tiek pārkāptas cilvēktiesības. Tika minēta arī sabiedrības neinformētība par integrācijas procesu norisi, tās dalīšanās izolētās kopienās, bailes no asimilācijas, valsts valodas zināšanu trūkums, zems izglītības līmenis, ciešas saites ar etnisko dzimteni, bailes zaudēt savu identitāti, cilvēku neieinteresētība valsts dzīvē, kā arī jauniešu nevēlēšanās dienēt armijā.
Meklējot problēmu risinājumu, jaunieši izteica arī priekšlikumus pasākumiem, kas veicinātu integrācijas procesu. Visas darba grupas par galveno minēja dažādu kopīgu pasākumu rīkošanu latviešu un krievu jauniešiem, skolu sadarbību, informācijas pieejamības nodrošināšanu, valsts valodas bezmaksas kursu nodrošināšanu, politiķu un skolotāju ieinteresētību integrācijas procesā. Visi jaunieši atzina vienotas integrācijas programmas izveides nepieciešamību, taču nebija neviena konkrēta priekšlikuma.
Pēc prezentācijas uz skolēnu jautājumiem atbildēja pašvaldību vadītāji un izglītības speciālisti. Vircavas pašvaldības vadītājs Ziedonis Caune stāstīja par situāciju savā pagastā, no kura savulaik uz Sibīriju bija izsūtīti daudzi latvieši un ievests darbaspēks no Krievijas. Pašlaik Vircavā latviešu ir mazliet vairāk par pusi no visiem iedzīvotājiem. «Domāju, ka jautājums par nevienlīdzību starp tautībām ir nevietā. Es satiekos ar abu tautību cilvēkiem un domāju, ka nav pašvaldības, kas, risinot kādu jautājumu, cilvēkus šķiro pēc nacionālās piederības. Skolās problēmu rada tas, ka krievu bērniem, kas mācās latviešu skolā, vecāki nespēj palīdzēt mācībās, jo paši nepārvalda valsts valodu. Man žēl arī, ka tagad latviešu bērni slikti pārzina krievu valodu, kas ir viena no pasaules lielākajām un populārākajām valodām,» atzīst Z.Caune.
Savukārt Elejas pagasta vadītāja Indra Briķe norādīja, ka ir vecāki, kas grib, lai Elejas skolā krievu bērni pāriet uz krievu valodas apmācību.
Līvbērzes vidusskolas direktore Jana Radžele dalījās pieredzē vasaras nometņu rīkošanā abu tautību bērniem, kā arī dažādu valodu skolu sadarbībā.
Visasākā diskusija izvērtās jautājumā, ko uzdeva krievu jaunieši – vai integrācija mūsu valstī nepārvēršas par asimilāciju, ņemot vērā to, ka ļoti daudzi krievu bērni tiek sūtīti mācīties latviešu skolās.
Paši nometnes dalībnieki atzina, ka integrācijas process jauniešiem nesagādājot nekādas problēmas, jo arī nometnē viņi sadzīvojuši lieliski, nejūtot ne valodas, ne kādas citas barjeras. Turpretim grūtāk integrēties ir vecākās paaudzes cilvēkiem, kam vēl ir saglabājusies cita vērtību sistēma, stereotipi, aizvainojums par vēstures norisēm, kas traucē viņiem kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.
Diskusijas nobeigumā tās dalībnieki nonāca pie vienota viedokļa, ka integrācijas procesam ir jābūt divpusējam, ko nevar radīt mākslīgi. Pašai tautai jāgrib integrēties, un tas jādara savstarpējā sadarbībā.
