Dzirdot pieminam nacionālo parku, parasti uzreiz iedomājamies skaistās ainavas Siguldas pusē, taču Latvijā ir vēl divi nacionālie parki – Šlīteres un Ķemeru, daļa no pēdējā, kā zināms, atrodas arī Jelgavas rajona teritorijā.
Dzirdot pieminam nacionālo parku, parasti uzreiz iedomājamies skaistās ainavas Siguldas pusē, taču Latvijā ir vēl divi nacionālie parki – Šlīteres un Ķemeru, daļa no pēdējā, kā zināms, atrodas arī Jelgavas rajona teritorijā.
Šlīteres Nacionālais parks ietver Kurzemes piekrasti no Šlīteres Zilajiem kalniem līdz Kolkasragam, tas izceļas ar dabas ainavu dažādību, pirmatnējiem mežiem, bagātu augu un dzīvnieku valsti un ar piekrastes zvejniekciemiem.
Parka pirmsākumi meklējami 1921. gadā, kad meža taksatori kārtējās meža ierīcības laikā Šlīteres Zilo kalnu pakājē nodalīja 1100 ha lielu platību dabas piemineklim. Laika gaitā aizsargājamā teritorijas platība vairākkārt mainīta. Nacionālā parka statusu Šlīteres rezervāts ieguva 2000. gadā, un tagad apmeklētājiem ir iespēja iepazīties ar daudzām Latvijas un Eiropas mēroga dabas vērtībām.
Šlīteres Nacionālajā parkā nesen ekskursantu apmeklējumiem izveidota Šlīteres dabas taka. Tās kopgarums ir aptuveni 1,2 km. Taka atrodas vecākajā Šlīteres Nacionālā parka aizsargājamajā daļā, kas ilgu laiku tūristiem nebija pieejama. Izstaigājot taku, rodas vispārējs priekšstats par šīs parka daļas jeb Šlīteres rezervāta raksturīgākajām dabas sabiedrībām, tai skaitā Eiropas nozīmes retajiem biotopiem – tādiem kā senkrasta nogāzes meži, minerālvielām bagāti avoksnāji, kaļķaini zāļu purvi, pārmitri platlapju meži u.c.
Kolkasrags ir tālākais Kurzermes ziemeļu punkts, no kura ziemeļaustrumu virzienā jūrā iestiepjas septiņu kilometru gara un divu metru dziļa sēre. Tā nošķir Baltijas jūru no Rīgas jūras līča.
Kolkasrags pazīstams kā putnu pārlidošanas vieta pavasara migrāciju laikā. Dažas aprīļa dienas ik stundu to pārlido 30 līdz 50 tūkstoši putnu.
Braucot pa Mērsraga – Kolkas šoseju, vietā, kur sākas Šlīteres Nacionālais parks, ir iespēja apstāties un mērot apmēram 300 metru tālo ceļu līdz jūrai pa labiekārtotu taku. Tā ved cauri tipiskam kāpu mežam jeb priežu mētrājam. Starp Ušiem un Aizklāņiem ir viens no retajiem Rīgas jūras līča piekrastes stāvkrastiem. Tā augstums ir astoņi, desmit metri. Vietām tas ir pat 15 metru augsts, līdzīgi kā plašāk pazīstamais Jūrkalnes stāvkrasts. Pludmale ir šaura un smilšaina.
Savukārt Ķemeru Nacionālais parks ir dibināts 1997. gadā. Tajā ietilpst tādas apdzīvotas vietas kā Ķemeri un Lapmežciems, kā arī Kaņiera un Valguma ezeri, lielais Ķemeru tīrelis un meža masīvi ap to.
Nenoliedzami, pieminot Ķemerus, prātā ienāk senāk tik slavenā sanatorija. Lai arī tajā vairs nav iespējams atpūsties, vēl arvien var pagaršot sēravota ūdeni un izstaigāt tuvējo apkārtni.
Tomēr Ķemeru Nacionālais parks ir īpašs no ekoloģijas viedokļa, jo tajā, piemēram, ir ļoti daudz augsto purvu – Zaļais purvs, Raganu purvs, Slokas purvs un Lielais Ķemeru tīrelis. Augsto purvu sabiedrībās dominē sīkkrūmi un sfagni. Raksturīgs ciņains mikroreljefs. Šajos purvos noris aktīva sfagnu kūdras veidošanās. Šim biotopu tipam pieder arī purvi pēc ugunsgrēkiem, kad kūdras veidošanās uz laiku ir pārtraukta.
Lielais Ķemeru tīrelis ir liels un vecs purvs ar unikāliem sīku ezeriņu un akaču labirintiem. Tā ir arī mājvieta daudziem neparastiem augiem un dzīvniekiem.
Tiem, kas vēlas Lielā Ķemeru tīreļa dabu pētīt tuvplānā, izveidota apmēram trīs kilometrus gara koka laipa.
Seklais un niedrēm aizaugušais Kaņieris 1995. gadā tika iekļauts Ramsāres vietu sarakstā kā starptautiski nozīmīgs mitrājs, īpaši kā putnu dzīves vieta. Ezerā var redzēt gan dažādas pīles un laučus, gan cekuldūkurus, zivju gārņus un citus putnus, bet vakaros – dzirdēt dumpjus.
Ķemeru Nacionālā parka lepnums ir arī dzeņi, jo tajā var novērot visas Latvijā sastopamās dzeņu sugas. Tas izskaidrojams ar to, ka tur ir liels melnalkšņu un bērzu audžu īpatsvars, kas īpaši piemērots šo sugu ligzdošanai. Tur sastopami arī aizsargājamie – trīspirkstu dzenis, baltmugurdzenis un vidējais dzenis, pelēkā un zaļā dzilna.
Izbraucot cauri Lapmežciemam, sākas piejūras meži un neskarta pludmale. Tā ir vieta ar lielu bioloģisko nozīmi. Eiropā vairs nav daudz pludmaļu, kurās augtu smilgas un kāpu augi, un vienīgais, ko var redzēt no jūras, ir kārkli un priežu mežs.
