Šā gada 20. jūnijā bija mediķu streika pirmā diena. Tajā piedalījās 5430 medicīnas darbinieku. Streika dienā neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedza 4340 mediķu.
Šā gada 20. jūnijā bija mediķu streika pirmā diena. Tajā piedalījās 5430 medicīnas darbinieku. Streika dienā neatliekamo medicīnisko palīdzību sniedza 4340 mediķu.
Visā pasaulē arodbiedrības organizē streikus tikai darba ņēmēju interesēs, galvenokārt prasot darba samaksas palielinājumu. Piemēram, mediķu streiku mērķis Francijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Norvēģijā, Somijā, Čehijā, Polijā un citur ir bijis tikai lielākas algas. Bet kāpēc mūsu mediķu streiks norit ar moto «Mūsu klusēšana var būt bīstama jūsu veselībai?»
Briesmas ikviena veselībai neslēpjas tikai mediķu zemajā atalgojumā. Lielākā sabiedrības daļa ir pārliecināta, ka atbildība par katra veselību ir mediķu profesionālais pienākums. Mūsuprāt, mediķi ir kā ķīlnieki starp profesionālo ētiku, kas nav vienmēr godprātīgi izpildāma zemā darba novērtējuma dēļ un paša mediķa eksistences un sociālo vajadzību nodrošināšanu.
Pacientiem bīstamāka situācija var izveidoties kvalificētu speciālistu trūkuma dēļ. Jau tagad šis ir viens no iemesliem, kādēļ trūkst speciālistu slimnīcu reanimācijas nodaļās, Katastrofu medicīnas centrā, neatliekamās medicīnas palīdzības stacijās, laukos – ģimenes ārstu.
Slimnīcās un primārajā veselības aprūpē medmāsiņu skaits ir trīs līdz četras reizes mazāks nekā nepieciešams. Katru gadu no medicīnas aiziet līdz 5 % mediķu.
Mūsu streika iemesls – ārstniecisko pakalpojumu cenas neatbilstība izmaksām un zemā darba samaksas daļa pakalpojuma cenā. Arodbiedrība valdībai kā vienīgo streika prasību nav izvirzījusi palielināt algas ārstiem līdz 180 vai 190 latiem, personālam ar vidējo profesionālo izglītību paaugstināt tās no 120 līdz 130 latiem tāpēc, ka mediķu darba alga pakalpojuma samaksā ir kopā ar izdevumiem ārstniecības iestādes uzturēšanai.
Saskaņā ar veselības aprūpes reformu visas ārstniecības iestādes pārveidojās kādā uzņēmējsabiedrības formā. Primārajā veselības aprūpē izveidotās ģimenes ārstu un citu speciālistu prakses ieguva pašnodarbināto juridisko statusu. Ārstniecības iestādes un ārstu prakses kļuva par ārstniecisko pakalpojumu sniedzējām ar noteiktu cenu par sniegtajiem pakalpojumiem.
Ja mēs pērkam zāles aptiekā, maizi veikalā vai biļeti tramvajā, tad sniegtajiem pakalpojumiem vai precei pakalpojumu sniedzējs vai ražotājs ir noteicis tādu cenu, lai varētu segt izdevumus uzņēmuma uzturēšanai.
Jau desmit gadu ārstniecisko pakalpojumu cena nav veidota tā, lai ar to varētu nosegt pieaugošos uzturēšanas izdevumus kaut vai ikgadējās inflācijas apmērā. Tajā nav bijuši ieplānoti izdevumi ne amortizācijai, ne jaunu medicīnisko aparātu iegādei, ne attīstībai, bet darba samaksa pakalpojumu cenā ir plānota tikai 70 līdz 80 latu apmērā, 2002. gadā tā domāta no 100 līdz 120 latiem.
Pakalpojuma cena tiek veidota ne tikai no pakalpojuma samaksai novirzītā veselības aprūpes budžeta, bet arī no pacientu iemaksas. Iedzīvotāju nabadzības un maksātnespējas dēļ tiek iekasēta tikai trešā daļa no plānotās summas. Neviens normatīvais dokuments neparedz, ka šo deficītu vajadzētu kompensēt no valsts vai pašvaldību budžeta.
Valdības nespēja nodrošināt samaksu par ārstniecisko pakalpojumu atbilstoši reālajām izmaksām izraisa bīstamas sekas gan iedzīvotājiem, gan mediķiem: pacientu iemaksu dēļ ne visi savlaicīgi vēršas pēc palīdzības, veidojas rindas pie ģimenes ārstiem un problēmas ar speciālistu konsultācijām… Personiskie maksājumi veido ap 40% no visiem veselības izdevumiem, un tā jau ir slēpta pāreja uz maksas medicīnu, kas lielākajai daļai iedzīvotāju kļuvusi nepieejama.
Savukārt mediķiem segto pakalpojumu ierobežošana liedz pilnībā izmantot gan profesionālās zināšanas un intelektuālo potenciālu, gan ārstniecības iestāžu iespējas. Neapmierināti ir visi – iedzīvotāji, ārsti, medmāsas. Veselības aprūpes sabrukuma cēlonis ir zemais valsts finansējums kopš reformas sākuma. Latvijā veselības aprūpes budžetam izmanto tikai 3,4% no iekšzemes kopprodukta (Lietuvā – 4,8%, Igaunijā – 6,2%, ES valstīs – 7 līdz 9%). Lai pakalpojumu cenu nodrošinātu atbilstoši pašizmaksai, katru gadu laika posmā no 2003. līdz 2006. gadam papildus samaksai par pakalpojumiem nepieciešami ne mazāk kā 25,7 miljoni latu.
Šīs streika prasības, pēc mediķu domām, jāatbalsta arī sabiedrībai, lai aizstāvētu savas tiesības uz pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi. Mediķu streika nākamās dienas ir plānotas 18. jūlijā un no 18. līdz 20. septembrim.
