Otrdien Ministru kabinets atbalstījis Labklājības ministrijas sagatavotos priekšlikumus par streikojošo mediķu prasību izpildi.
Otrdien Ministru kabinets atbalstījis Labklājības ministrijas sagatavotos priekšlikumus par streikojošo mediķu prasību izpildi. Protams, runa ir tikai par daļēju prasību izpildi, jo paredzēts, ka no šā gada oktobra tiks rasta iespēja paaugstināt medicīnas darbinieku vidējo darba algu līdz 140,99 latiem mēnesī.
Šim pasākumam budžetā papildus nepieciešami 3,2 miljoni latu, kurus finansu ministrija ar ministru Gundaru Bērziņu gatavojas «sazvejot» no dažādiem avotiem. Jāpiebilst, ka daļa no nepieciešamajiem līdzekļiem jau ir Finansu ministrijas rīcībā, bet atlikušo summu piedzīs Valsts kontrole no Rīgas un Ventspils pašvaldībām. Vēl daļa līdzekļu tiks ņemta no Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras rezerves fonda un budžeta tehniskajiem grozījumiem jau pēc Saeimas vēlēšanām.
Zīmīgi, ka vēl 20. jūnijā, kad medicīnas darbinieki streikoja pirmo dienu, Valdība neredzēja iespējas paaugstināt mediķu algas vēl šogad, jo starp Valdības koalīcijas partneriem bija panākta principiāla vienošanās negrozīt valsts budžetu līdz Saeimas vēlēšanām. Tomēr pateicīgā politiskā situācija (pirmsvēlēšanu periods) un jaunā Labklājības ministra «tēvzemieša» Viktora Jaksona aktivitātes šoreiz ir nospēlējušas savu lomu. Līdz ar to var puslīdz droši prognozēt, ka līdzekļi medicīnas darbinieku algu paaugstināšanai noteikti būs. Cits jautājums jau ir par to, vai šie līdzekļi patiešām tiks izlietoti mediķu darba algām, vai arī atbildīgās amatpersonas atkal aizlāpīs kādu robu savu organizāciju padilušajos budžetos. Tieši Finansu ministrs uzstāja, ka šoreiz līdzekļi tiks piešķirti tikai tad, ja nauda patiešām tiks tērēta mediķu algām, nevis citiem mērķiem.
Taču, kā «Ziņām» paskaidroja Jelgavas slimnīcas galvenais ārsts Andris Ķipurs, arī šoreiz mediķu algu palielinājums būs tikai īslaicīgs kompromiss un neatrisinās problēmas, kas saistītas ar medicīnas un sociālo aprūpi valstī, jo līdzšinējais finansējums (3,4% no iekšzemes kopprodukta) ir nepamatoti zems un neatbilst medicīnas pakalpojumu reālajām izmaksām. Bez tam viena no streikojošo medicīnas darbinieku galvenajām prasībām ir paaugstināt kopējo finansējumu medicīnai līdz 7% no IKP, proti, dubultot līdzšinējo medicīnas un sociālās aprūpes budžetu.
Mediķu algu sakarā gan jārunā arī par otru galējību: brīvprātīgi obligātajiem neoficiālajiem maksājumiem par sniegtajiem medicīniskajiem pakalpojumiem. Būtībā nav jau garantijas, ka arī pēc algu paaugstināšanas ārsti atteiksies no šiem ienākumiem, kas noteikti nav mazāki par kārtējo mēnešalgu. Tieši tagad medicīnas darbinieku streika laikā būtu jāsāk runāt arī par šiem neoficiālajiem maksājumiem, jo paši mediķi par tiem runā visai atturīgi, motivējot savu rīcību ar nepieklājīgi zemajiem ienākumiem. Tas gan viņiem nedod tiesības pieprasīt papildus samaksu no pacientiem, kuru ienākumi bieži vien nav lielāki par pašu ārstu iespēto.
Būtu jāpanāk savstarpējs kompromiss starp valdību, medicīnas darbiniekiem un pacientiem par to, kā izskaust iedibināto sistēmu, kurā bez pateicības aploksnītes, gaidot operāciju, var mocīties mēnešiem ilgi. Turklāt noteikti būtu jārunā arī par medicīnas pakalpojumu kvalitāti, īpaši ģimenes ārstu kontekstā, kuri bieži atsakās nosūtīt pacientus pie attiecīgajiem speciālistiem, aizbildinoties ar ierobežoto finansējumu. Līdz ar to pacientiem attiecīgajiem speciālistiem jāmaksā pilna pakalpojuma cena. Jāpiemin, ka nereti tie paši ģimenes ārsti ir «pārdevušies» noteiktām farmācijas kompānijām, izrakstot tikai dārgos medicīniskos preparātus un saņemot par to attiecīgu procentu no pārdoto zāļu kopapjoma.
Visi šie piemēri norāda tikai uz to, ka mediķu profesionālā ētika šodien ir visai relatīvs jēdziens, ko katrs interpretē pēc savām vajadzībām, tādā veidā attaisnojot savu rīcību. Turklāt nav pārliecības, ka algu paaugstinājums atrisinās kaut vai daļu problēmu, kuras pašlaik medicīnas darbinieki publiski apspriest izvairās.
