«Bērnu nodarbinātība» un «bērnu ekspluatācija» – tās ir vienas un tās pašas medaļas dažādas puses. Kā bērnu darbu vasarā pieļauj Eiropas un kā Latvijā?
«Bērnu nodarbinātība» un «bērnu ekspluatācija» – tās ir vienas un tās pašas medaļas dažādas puses. Kā bērnu darbu vasarā pieļauj Eiropas un kā Latvijā?
Laikmetu maiņas, kas sev līdzi kā nebijušas aizrāva kolhozus ar kādreiz slavenajām «Lotosa» vienībām, ar skolēnu un studentu līksmajām talkām, pat ar strikti obligātajām atstrādes stundām skolas izmēģinājuma lauciņos, pašlaik man liek paust gluži pretēju viedokli. Tīņu vecumā nav nekā ļaunāka par dīkdienību, bet tieši to joprojām nespēj pārvarēt mūsu kapitālisma realitātē «jaunielekusī» valsts.
Grēksūdzes vietā
Pa savas istabas logu veroties, diendienā esmu spiesta vērot pusaudžu masas, kas grozās ap interneta klubu, pat brīnišķīgā laikā vadot tajā garumgaras stundas. Bet… Rīgā palicējiem jau citu iespēju ir pavisam maz. Ik gadus palielinās dažādas ievirzes nometņu skaits, diemžēl tās ir vienīgi izglītojošas, atpūtai vai piedzīvojumu izbaudīšanai domātas. Protams, labāk jau tādas nekā nekādas.
Liekas nesaprotami, kāpēc Latvijā vēl joprojām nav izveidota kāda struktūra, kurā laikus saplūstu visi dažādu nekvalificētu darbiņu piedāvājumi: gan laukos, kur jāravē, jānovāc raža, gan pilsētās, kur pat tuvējie meži un pļavas brēktin brēc pēc ģenerāltīrīšanas. Ja reiz bezdarbnieku darba iespējas valsts subsidē, vai kaut ko līdzīgu nevajadzētu izdomāt arī skolēnu labā?
Grāmatā «Latvijas jaunatnes socioloģiskais portrets» apkopotie dati liecina, ka iespēju strādāt vasaras brīvlaikā (1996./97. m.g.) nav izdevies atrast 42 procentiem devīto un 37 procentiem divpadsmito klašu skolēnu.
Cik stundu drīkst dziedāt?
«Eirobarometra» pētījumā «Jaunatne uz 2000. gada sliekšņa», kurā tika aptaujāti 9400 jaunieši no 15 ES valstīm vecumā no 15 līdz 24 gadiem, analizēta arī nodarbinātības pozīcija. Daudzās Eiropas valstīs jauniešiem ir iespējas strādāt nepilnu darba laiku vai strādāt pagaidu darbā, piemēram, Lielbritānijā 18 procenti jauniešu vecumā no 16 līdz 19 gadiem strādā pagaidu darbos; Francijā 41 procents jauniešu strādā nepilnu darba dienu vai nedēļu, tātad apvieno skološanos ar darbu. Jāatzīst, ka jauniešu darba likumdošana to visnotaļ atbalsta un sekmē, kaut arī katrā Eiropas zemē tā ir visai atšķirīga.
Skotijā strādāt drīkst sākt 13 gadu vecumu sasniegušie. Īpašā piebilde noteic, ka skolēnus nedrīkst nodarbināt pirms pulksten 7 rītā un pēc 19. Līdztekus mācībām pieļaujamais darba ilgums ir divas stundas. Līdz 15 gadu vecumam sestdienās un skolu brīvlaikā pusaudži drīkst strādāt piecas stundas (ne vairāk kā 25 stundas nedēļā), bet šo vecumu pārsniegušie – astoņas stundas (stundu kopskaits nedēļā nedrīkst būt lielāks par 35). Speciāla piebilde norāda, ka darbs nedrīkst kaitēt bērna veselībai un fiziskajai attīstībai, kā arī nedrīkst traucēt mācībām. Līdz 16 gadu vecumam jaunajiem skotiem liegts darbs ielās, izņemot gadījumus, ja viņi strādā kopā ar vecākiem.
Interesanta piebilde attiecas uz Īrijas jauniešiem, kuriem skolas brīvlaikā obligāti jāatpūšas 21 diena! Nakts darbs (no pulksten 20 līdz 8 rītā) šajā valstī aizliegts līdz 15 gadu vecumam, toties 16 un 17 gadu vecumu sasniegušie ar īpašām atļaujām drīkst brīvlaikā strādāt arī no pulksten 22 līdz 6 vai 23 līdz 7.
Somijas likumi paredz, ka skolu brīvlaikā darbu uzsākt drīkst tajā gadā, kad tīnim aprit pilni 14 gadi, taču tam atļauts veltīt tikai 2/3 brīvlaika. Līdztekus mācībām jaunajiem somu censoņiem atļauts strādāt maksimāli 12 stundu nedēļā.
Vācijā pilnu darbdienu brīvlaikā drīkst strādāt jau no 15, Francijā – no 16 gadu vecuma. Tomēr uzmanību saista fakts, ka vācieši skrupulozi aplēsuši pieļaujamo darba ilgumu arī visai specifiskām nodarbēm, nodalot trīs robežvecumus. No triju gadu vecuma bērnus var iesaistīt muzikālos uzvedumos ne ilgāk par divām stundām dienā. Sešu gadu vecumu sasniegušie uzstāties mūzikas jomā drīkst jau trīs stundas, bet teatralizētos uzvedumos – ne vairāk par četrām stundām dienā. Trīspadsmitgadīgie vācu pusaudži lauksaimniecībā drīkst strādāt līdz trim stundām dienā, bet sporta pasākumu apkalpošanā vai preses tirdzniecībā – līdz divām. Arī Grieķijā mākslinieciskās aktivitātes izdalītas īpaši, nosakot ierobežojumus četrās vecuma grupās (piemēram, no 13 līdz 15 gadu vecumam piecas stundas dienā). Dīvaini, ka Latvijā, kur bērnu pašdarbība ir populāra, nekādi ierobežojumi nav noteikti, taču ārzemēs acīmredzot arī bērnu mākslinieciskās aktivitātes tiek atalgotas…
Islandē darba likumdošana ir diezgan liberāla un nenosaka vecuma ierobežojumus, ļaujot izlemt pašam darba alcējam un viņa vecākiem. Vienīgi līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai pusaudžiem jāierāda vieglāks darbs, kas nedrīkst būt saistīts ne ar kādu risku. Arī jaunajiem dāņiem ir visplašākās iespējas čakli strādāt, jo jau no 15 gadu vecuma viņi drīkst strādāt arī pilnu darbadienu.
Nīderlandē pilntiesīgs darba ņēmējs ir 17 gadu sasniegušais, ar piebildi, ka nakts darbā drīkst iesaistīt tikai no 18 gadiem. Skandināvijas reģionā atšķirības ir nelielas, un tomēr Norvēģijā pilnu darbdienu drīkst strādāt no 15, bet Zviedrijā – no 16 gadiem. Daļējs darbalaiks norvēģiem atvēlēts no 13, zviedriem no 14 gadu vecuma.
Likumā ieprogrammētais pārkāpums
Tā kā kopš šā gada 1. jūnija Latvijā stājies spēkā jaunais Darba likums, būtu interesanti salīdzināt Eiropas zemju datus ar pusaudžu darba likumdošanas jaunumiem pašu mājās. Bērnus, kas sasnieguši 13 gadu vecumu, Latvijā nedrīkst nodarbināt ilgāk par divām stundām dienā un ne vairāk par desmit stundām nedēļā, ja darbs tiek veikts mācību gada laikā. Savukārt skolu brīvlaikā viņiem atļauts strādāt ne ilgāk par četrām stundām dienā, nepārsniedzot 20 stundu nedēļā. It kā varētu priecāties, ka likumdošana ir maksimāli vienkāršota, nosakot tikai divas vecuma robežšķirtnes – 13 un 18 gadu vecumu. Bet, vai mūsdienu tīņi, vismaz 16 un 17 gadu sasniegušie, tik ļoti atšķiras no astoņpadsmitgadīgajiem?
Es pazīstu daudzas meitenes, kam laimējies (jā, tieši laimējies!) atrast sezonas darbu kādā tirdzniecības vai ēdināšanas sistēmas iestādē, kur pretēji likuma burtam viņas strādājušas ne četras un pat ne astoņas stundas, bet gan pilnu kafejnīcas darba cēlienu, kas stiepjas -padsmit stundu (pēc tam gan seko atpūtas diena). Neviena no viņām nav nedz sasirgusi, nedz «kaulus salauzusi», nedz pēcāk skolas solā nosēdēt nespējusi. Tieši otrādi, visas jutušās izredzētas uz to klasesbiedru fona, kas nav bijuši tik apsviedīgi, lai rastu iespēju vasarā pašiem nopelnīt kārotās modes preces, velosipēdu, mobilo tālruni vai citas vidusskolēnam «vitāli svarīgas» mantas. Un būtu žēl, ja šāds darba devējs kristu kāda skrupuloza likumsarga nagos. Manuprāt, Darba likumā vajadzēja punktu, kas paredzētu izņēmumus tieši saistībā ar skolēnu nodarbinātību. Ja vecāki piekrīt un pats jaunietis tam ir gatavs, kāpēc nedot viņam šādu iespēju saprātīgi izmantot vasaras brīvlaiku?
Vislielākās pārdomas rada 132. panta 4. apakšpunkts: ja personas, kas jaunākas par 18 gadiem, papildus darbam turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību vai profesionālo izglītību, mācībās un darbā pavadītais laiks skaitāms kopā un nedrīkst pārsniegt 7 stundas dienā. Vidusskolēniem ik dienas skolas solā vien jānosēž šīs atvēlētās 7 stundas, tā ka šis punkts jau sevī ietver viegli prognozējamu tā pārkāpšanu. Šādu dīvainu aprēķinu neizdevās atrast nevienā Eiropas valstī, kurās noteikts vien pieļaujamais darba ilgums, nerēķinot mācības.
Kāpēc gan šo pusaudžu nodarbinātības jautājumu nevarētu atstāt tikai un vienīgi ģimenes izlemšanai? Eiropas Bērnu centra veiktajā pētījumā par bērnu darbu uzsvērts, ka jēdzieni «bērnu nodarbinātība» un «bērnu ekspluatācija» – tās ir vienas un tās pašas medaļas dažādas puses. Pētījuma autori brīdina, ka Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīs pāreja uz tirgus ekonomiku un labklājības sistēmas pārstrukturēšana paver iespējas bērnu darba negodprātīgai izmantošanai. Taču arī Rietumeiropas zemēs joprojām neesot novērsta, piemēram, bērnu iesaistīšana seksa industrijā.
Eiropā ir daudz bērnu un pusaudžu, kas paši vēlas strādāt un kas sekmīgi to dara ne tikai brīvlaikā, bet arī līdztekus mācībām skolā. Tāpēc šīs sistēmas pārraugiem nepieciešams darīt visu, lai novērstu lēti algota darbaspēka ekspluatēšanu, paverot visas iespējas jaunās paaudzes vispusīgai un godprātīgai nodarbinātībai. Ja ekspluatācijas bieds Latvijā, šķiet, nav aktuāls, tad risinājumi jaunās paaudzes nodarbinātības iespējām pagaidām ir pavisam kusli. Vasaras brīvlaikā esam spiesti vērot, kā braši puiši un nobriedušas jaunkundzes spiesti nīkt dīkdienībā, jo jaunais Darba likums to drīzāk veicina nekā novērš.
