«Atā, iemīļotais mauriņ!» tā raksta Jānis Kovaļevskis 5. jūlija «Ziņu» numurā. Man liekas, ka kļūda ir jau pašā nosaukumā.
«Atā, iemīļotais mauriņ!» tā raksta Jānis Kovaļevskis 5. jūlija «Ziņu» numurā. Man liekas, ka kļūda ir jau pašā nosaukumā. Zālāji, ar kuriem pilni mūsu parki, nav mauriņi. Tiem katram ir savs uzdevums, tāpat arī pielietojums. Zālājs savas neizturības dēļ nav paredzēts izmīdīšanai. Šī atšķirība izskaidro lēmumu – pa zālāju nestaigāt! Paskatieties, kas paliek pāri no zālāja, ja cilvēki steigdamies iztaisno celiņus, kā arī tad, ja tie nepareizi izveidoti un lietus laikā pārplūst. Tad visi iet pa tuvējo zālāju un paliek melna vaga. Vai tādus jūs vēlaties redzēt visus zālājus? Ir tāda atpūtas bāze «Arteks», un interesantākais, ka nav izmīdīts neviens zālājs! Tur vispirms bērniem ļāva iestaigāt tās vietas, kur vajadzēs celiņus, un neviens neskrien ar līkumu, nevis tā, kā to dara mūsu parku meistari. Nepadarīsim savus zaļos parkus par tuksnesi, to gan vajadzētu ņemt vērā. Vēl būtiska iebilde. Vai esam mācījušies saglabāt un saudzēt to, kas it kā ir kopīgs? Starp visatļautību un vajadzību ir liela starpība.
Nu par galveno. «Skrituļot» pieminekļu apskates zonā! Kā to saprast? Tad jau to var darīt arī kapos! Tāda pati svētvieta, jo saprotu, runa ir par Rīgas Brīvības pieminekli.
Vecākā paaudze to uztver citādi un nedala neko zonās. Tā ir svētvieta tiem, kas krituši par savas tautas un valsts brīvību, tas uzsliets kritušo godināšanai tāpat kā Brāļu kapi, kā Lestenes memoriāls SVĒTVIETA.
Ir jāatšķir pagalms, brīvs laukums un vieta, kur ļaudis atsegtām galvām pulcējas, atdodot godu tiem, kas krita par brīvību. To, protams, 50 okupācijas gados mums neieaudzināja. Šo pieminekli padomju vara vēlējās nopostīt tāpat kā izdarījās ar citiem mākslas darbiem, un, tikai pateicoties skulptorei Muhinai, Brīvības piemineklis saglabājās.
Te mēs nākam izteikt savus priekus par atgūto brīvību, te ar asarām acīs un sēru ziedu pušķiem, ar dzīļu sāpi krūtīs pulcējamies skaudrajās atmiņu dienās. Mums tā iemācīja. Svētvietas nav paredzētas balagānam. Ja kādam tas šķiet vienaldzīgi un kāds vēlas visatļautību, tad tā nav demokrātija, bet anarhisms, kad savu labumu uzskata pārāku par citām vērtībām. Var jau būt, ka savā jaunības maksimālismā nebijāt tā domājis, bet padomājiet, vai tas, ko vēlaties jūs, būs pieņemams visiem? Un vai tas ir ētiski? Stāv goda sardze, bet apkārt… Domāju, ka esat pāršāvis pār strīpu.
Dzeršana uz ielas, pasākumos, cilvēku pulcēšanās vietās ir netikums, nevis lielīšanās ar visatļautību. Tā nav demokrātija, bet slimīga novirze no normas. Ja kāds netikumu vēlas uzdot par brīvību, tad ir rūgti maldījies un nav sapratis brīvības nozīmi. Brīvam būt nenozīmē pārkāpt likumus, pieņemtās normas un pazemot citus.
Ja vēlaties tā darīt, tad atbildiet uz vienu jautājumu, ko katrs esat labu darījis, lai Latvija ar savām pilsētām un cilvēkiem būtu sakoptāka un skaistāka un lai nevajadzētu teikt: «Cik tā pelēka!»
Tādas ir manas pārdomas, izlasot šo rakstu.
