Turpinājums. Sākums – 6. aprīļa numurā. Kaut kāds sīks putnelis tik spalgi un aizrautīgi svilpa jasmīnkrūmā, ka Sarma pamodās. Pamodās un pasmaidīja – tāda balstiņa te vēl nebija dzirdēta!
(Turpinājums. Sākums – 6. aprīļa, turpinājumi – 9., 12., 13., 16., 19., 20., 26., 30. aprīļa, 3., 10., 11., 14., 17., 18., 24., 25., 31. maija, 1., 7., 11., 21., 26., 28. jūnija un 12. jūlijā numurā.)
Kaut kāds sīks putnelis tik spalgi un aizrautīgi svilpa jasmīnkrūmā, ka Sarma pamodās. Pamodās un pasmaidīja – tāda balstiņa te vēl nebija dzirdēta! Un tik svētlaimīgs miers, kāds valdīja visapkārt, arī nebija justs. Re, kā viņa tomēr bija no jauna aizmigusi. Izdzērusi kafiju un aizmigusi… Nu ja, gulta taču vēl bija pavisam silta… Un rīts – tobrīd vēl tik agrs…
Iekāpusi samtainajās šļūcenēs ar mazu, elegantu papēdīti, viņa vēlreiz devās uz virtuvi. Pēc brīža jau burbuļoja tējkanna, attaisot kārbas vāku, iesmaržojās kafija. Otrreiz ceļoties, vārīs otru tasi, viņa bija izlēmusi. Brīdi pagaidījusi, līdz aplietais malums ievelkas, Sarma – tāpat naktskreklā, nesukātiem matiem un nemazgātu muti, bet ar kairinoši smaržojošu kafijas krūzi rokā izgāja uz lieveņa. Balti mirdzoša uzlecot, saule pusi sava sudraba bija atstājusi zālē. Vizuļoja viss pagalms. No dzidri zilajām debesīm pār zemi lejup lija balta gaisma. Jasmīnkrūmā joprojām svelpināja putnelis. Sarmai gan gribējās to sīkuli ar vareni spiedzīgo balsi aplūkot, taču bija bailes aizbaidīt, tāpēc viņa iekārtojās turpat uz lieveņa.
Par lieveņa pakāpieniem kalpoja trīs milzīgas kaut kāda apaļa koka ripas, kas cita par citu zemāk ieraktas zemē. Varbūt nemaz nav dziļāk raktas, Sarma nodomāja, varbūt vienkārši plānākas nozāģētas un tāpat uz zemes noliktas, vien mauriņš apaudzis apkārt. Pašai nemanot, viņa no sliekšņa jau bija pāršļūkusi uz ripas. Nometa zemē tupelītes, un pēdas tūdaļ sajuta siltā koka maigo pieskārienu. Pametusi acis uz nomestajiem apaviem, meitene pasmaidīja: abas samtainās, dāmīgās šļūcenes ar saviem austrumnieciski izšūtajiem rakstiem šajā rasotajā zālē izskatījās pamestas, neiederīgas, kaut kādas nedabiskas. Kā nosmiņķējušās meitiņas vasaras novakarē pie ezera pat ne ar pirksta galiņu ūdeni neizmēģinājušas, lai krāsa nenomazgājas. Vietā, kur citi peldas, ūdens nebaidīdamies. Kā tikko safrizējusies un lūpas uzkrāsojusi sēņotāja vientuļā mežmalā. Sarmai nez kur radās šie muļķīgie, smieklīgie salīdzinājumi.
Noliecoties pār kafijas krūzi, pēkšņi kaut kas iespīdinājās acīs. Sarma pacēla galvu. Nekā nebija. Taču – viņai nebija izlicies! Meitene lēni grozīja galvu – dažādā augstumā, dažādos leņķos – kā tāds slims kovārnis. Grozīja, lai vēlreiz notvertu nez kur radušos un atkal pagaisušo saules zaķīti. Jā! Pēc mirkļa iemirdzējās gan! Tā bija maza, apaļa rasas lāse sīka zāles stiebra galā. Tik netverama, ka taisni vai jābrīnās, kā skaļā putna balss vēl nav to notraukusi. «Smildziņa ziedēja sidraba ziedu…» Kur un kad viņa to dzirdējusi? Tautasdziesmā. Sidrabrasa… Dimanta rasa… Tātad tā, vai vismaz aptuveni tā, mirdz arī īstie briljanti… Sarma mēģināja iedomāties virkni šādu mirdzošu lāšu ap sievietes kaklu. Ap dāmas kaklu. Ap tādas dāmas kaklu, kam ir šie īstie briljanti. Kā tas varētu izskatīties? Varbūt tas ir septiņpadsmitais gadsimts, karaļa galma balle… Pūderi, smiņķi, sviedri un… briljanti. Nē, tad jau labāk – mūsu dienas, kad sabiedrības lielākā daļa zina, kas ir higiēna… Kam mūsdienās ir īstie dārgakmeņi? «Biezo» sievām, kas staigā mirdzēdamas, labākajā gadījumā ir mākslīgie akmeņi vai īsto rotaslietu samērā meistarīgi pakaļdarinājumi. Pat ārzemēs pirmās lēdijas savas īstās dārglietas tur ieslēgtas drošos seifos, bet sabiedrībā iziet ar to kopijām. Cik muļķīgi – rotu kopijas! Kam tas viss? Kāds prieks gan var būt no tādas seifā ieslēgtas rasas lāses?..
Sarma vēl ilgi raudzījās saules staros dzirkstošajā brīnumā, tad nolēma, ka taisnība tiem, kas saka, – īstais skaistums meklējams dabiskumā. Un vai gan var būt vēl kas dabiskāks? Žēl tikai, ka nekas nav mūžīgs – saule pacelsies, rasa nožūs…
Kad kafijas krūze, lēnās pārdomās kavējoties, bija izdzerta, saules zaķītis bija pazudis. Sākumā meitene neticēja savām acīm. Tik ātri! Nevarēja būt! To zāles stiebru viņa taču pazina, bet tas bija tukšs… Piedūra pirkstu – sauss. Tātad tomēr. Nupat, acu priekšā… Diena būs karsta.
***
«Pārlasīju ar savu roku aprakstītās lapas. Veselu dzīves romānu. Savas dzīves. Šīs «Laika grāmatas» taču ir manas dzīves romāns. Atzīšos, ka ne visu pierakstu, par ko domāju. Gluži otrādi – reizumis rakstu tieši par mazāk nozīmīgo nekā tas, kas licis rokai ar pildspalvu apstāties pie papīra.
ATKLĀT SAVAS PATIESĀS DOMAS UN JŪTAS ES PAT PATI SEV NEKAD TĀ ĪSTI NEESMU UZDROŠINĀJUSIES. Var jau būt, ka tas nemaz nav vajadzīgs… Pat labam sarunu biedram taču nestāstu, kāpēc man vajadzīga viņa sabiedrība, ko sevī domāju, kad ar viņu sarunājos.
Rakstu, kad nejūtos vesela. Te krājas mani sāpju vārdi. Gadiem ilgi – viens un tas pats. Arī pirms desmit gadiem, izrādās, bijis tas pats. Vienmēr esmu raizējusies, kā izdzīvosim, kā visus darbus apdarīsim, bažījusies par tēva slimību, baidījusies no mātes nāves, no dēla nedarbu sekām… Vienīgi rokraksts kādreiz bijis glītāks. Tagad rokas kļūst stīvas, locītavas un pirkstu kauliņi sākuši deformēties. Zināju, ka arī mani laiks reiz pārmainīs, tāpat kā tas pārmaina vecās večas. Neviens vairs viņu jaunības izskatu neatceras un bijušo skaistumu nepiemin. Itin kā vecie ļaudis nekad nebūtu bijuši jauni… Bet man taču vēl tikai četrdesmit! Atceros, kā gadu piecu vecumā es Italo lasīju priekšā Blaumaņa «Velniņus», ar lielu interesi viņš pētīja ilustrācijas šajā bērnu grāmatiņā. Tur bija velniņu zīmējumi, ainava ar strautu un tiltiņu, pajūgs, klētiņa, Nāve – kā veca sieva melnās drēbēs, ar izkapti pār plecu… Un tā nu reiz, kad ar puiku gājām gar tīrumu, kur kaimiņmāju Lizete pļāva mistru, ko vakara slaukšanas reizē pamest govij priekšā, manējais pēkšņi iepleta acis apaļas kā pogas, tad, ar pirkstu rādīdams uz pļāvēju, skaļi sauca: «Nēve, nēve!» Kaimiņiene apstājās, brīdi skatījās, neko nesaprazdama, tad labsirdīgi pasmaidīja un dziļi ieinteresēta jautāja: «Ko tas puikiņš saka?» Es taču nevarēju teikt – viņš tevi par nāvi noturējis…
Nu arī es esmu tādā paskatā, ka vasarā nevajadzētu ar izkapti apkārt staigāt – ka kāds bērns nepārbīstas… Arī man tas viss priekšā, ja līdz vasarai nodzīvošu.
Liekas, visu savu pieauguša cilvēka dzīvi pasaulē esmu skatījusies bez prieka. Vai manas acis prieku neredz?
Vislielākā ir nesaderība starp to, ko stāsta mana pase, un to, ko rāda spogulis…
***
Tagad sākuši runāt par dabas aizsardzību, par milzīgo piesārņotību. Bet visus šos gadus līdz šim!? Cilvēki taču darīja savu darbu. Visu redzēja, zināja. Vai viņi izjuta toreiz gandarījumu par izpildītajiem, skaidri redzami aplamajiem priekšrakstiem? Kāpēc viņi tos pildīja? Bailēs no soda vai vēlmē saņemt atalgojumu? Dieva dusmas kā tādas neticīgajos izraisa smīnu, bet visu to, par ko nu sāk satraukties, taču nedarīja ne velns, ne Dievs – cilvēki paši. Un nu baidās par savu dzīvību un veselību. Cik muļķīgas ir bailes no savu darbu sekām!
Pie skolas paplašina ceļu. Buldozers nošķūrēja zemes virskārtu, lai tajā vietā taisītu jaunā ceļa grantēto malu. Tā viņš visā ceļa garumā rokas. Vietām no zemes nāk tāda DDT smaka, ka sirds sažņaudzas. No tādas ķimikāliju smakas zūd pēdējās dzīvesprieka paliekas. Dzīvot nemaz vairs negribas. Kā Matsa Trāta romānā «Silpurene – zāles pret grūtsirdību». Kad mazā meitenīte apēda ar kuprozānu apmiglotās zemenes un viņu veda uz slimnīcu, viņa arī teica, ka dzīvot negribas. Tā ir īpatna sajūta, kādu izraisa indes iedarbība uz apziņu. Kad gāju pa ceļu, man bija pavisam normāls garastāvoklis, bet, ieelpojot to ķimikāliju, to dusta smaku, ar kuru reiz biju saindējusies, momentāli iestājās šī dzīvot negribēšanas sajūta. Tā – tikpat ātri, kā uznākusi – izbeidzās, kad aizgāju tālāk pa ceļu. Kad tiku tik tālu, ka vairs nesmirdēja. No zemes ieelpojot, pa šo īso brīdi jau es nesaindējos, smarža tikai atmodināja senu briesmu signāla ierakstu manās smadzenēs. Tāpat smaržas un smakas atmodina arī citas atmiņas, izsauc cilvēku tēlus, laika izjūtu pirms gadiem.
Ja tā labi padomā, ar mūziku ir tas pats. Man ir gadījies, ka, dzirdot kādu pazīstamu melodiju, prātā nāk laiks un vieta, kad to klausījos. Arī – tā brīža noskaņa. Vienreiz – priecīga, citreiz – skumja. Kā jau viss. Kā jau dzīvē.
***
Pārlasīju savas «Laika grāmatas» kladē vietas, kur rakstīju par Edgaru. Tāda izjūta, it kā ne savas dzīves stāstu lasītu. Pat ne līdzjūtību neieguvu. Vai tāpēc, ka lasot atceros to, ko tobrīd domāju – vēl bez uzrakstītajām rindām?
IEMĪLĒT CILVĒKU NOZĪMĒ BŪT GATAVAM UZŅEMTIES VĒL NEZINĀMAS CIEŠANAS. Vai manī ir tāda griba – uzņemties ciešanas? Nav taču! Iet pretī cilvēkam ir tikpat baigi kā uzkāpt uz tikko pārsaluša ūdens un iet pa spoguļgludo, nedrošo un slideno ezera ledu. Var laimīgi pāriet otrā krastā. Var izbīties un griezties atpakaļ. Var ielūzt un noslīkt. Viss dzīvē ir savstarpēji saistīts. Viens cilvēks, ja arī nestājas otra vietā, izdzēš kaut ko no iepriekšējām domām.
(Turpmāk vēl.)
