Reiz astoņdesmito gadu pašā sākumā es kā students izvēlējos braukt uz praksi Āzijā – Kazahijā.
Reiz astoņdesmito gadu pašā sākumā es kā students izvēlējos braukt uz praksi Āzijā – Kazahijā. Tur izsenis vietējiem dziesminiekiem bijis tāds dainošanas veids, ko parasti piekopa, pārdzenot lopu karavānas no vienas stepes malas uz otru. Tā moto varētu būt: «Ko redzu, par to arī dziedu!» Var jau pasmīnēt, bet, manuprāt, tādā vienkāršā, taču patiesā pasaules apdziedāšanā tomēr ir sava pievilcība. Šādā garā ar nelieliem komentāriem mēģināšu aprakstīt savu četru dienu ilgo ceļojumu turp un atpakaļ uz Vāciju.
Man tādā veicās nokļūt jūnija sākumā. Vienkāršāk runājot, biju izbraucis ģimenes darīšanās uz Vāciju. Proti, palīdzēju savam radiniekam Edgaram, kas vasaras atvaļinājumā brauca uz Latviju, atvest sev līdzi automašīnu. Jāpiebilst, ka Edgars Švanks ir viens no pazīstamākajiem latviešu handbolistiem, kas nu jau astoņus gadus spēlē Vācijas augstākajā līgā.
Tas šajā sporta veidā ir apmēram tas pats līmenis, kas NHL hokejā vai NBA līga basketbolā. Par handbolu jeb rokasbumbu vēl jāteic, ka tas tiešām ir vīrišķīgs kuršu vikingu sports, ar kuru salīdzinājumā basketbols man šķiet kā tādas maigās svārstības.
Mēs Jelgavā varam būt priecīgi, ka rokasbumbas jeb handbola spēlētāju zibenīgie metieni, spējie izlēcieni tagad atkal ir skatāmi Jelgavas sporta mīļotājiem. Proti, dobelnieka Ivara Zariņa vadītā Latvijas eksčempionkomanda, ko agrāk pazinām kā Dobeles «Tenax/Volvo Truck» tagad ir ieguvusi vēl vienu stabilu atbalstītāju – Lauksaimniecības universitāti.
Bēgšana no lietuviešu muitniekiem
Latvieši uz Rietumeiropu visbiežāk brauc pa zemes ceļu. Mans personīgais rekords būt nomodā, lielākoties atrodoties pie stūres, ir 36 stundas. Taču, dziļāk ņemot, prieks par šādu sasniegumu ir ļoti nosacīts. Vienkārši deviņdesmito gadu sākumā bija bail Polijā apstāties un atpūsties. Mūsdienās situācija uz Polijas ceļiem noteikti ir uzlabojusies.
Nav arī dzirdēts, ka kādi Eiropas braucēji uz Polijas/Lietuvas robežas būtu nostāvējuši vairāk par pāris stundām. Bet tolaik gadījās, ka cilvēki autobusos tur dzīvoja diennaktīm (pats esmu nostāvējis 25 stundas) – drēgnumā, tumsā, bez tualetes un īstas skaidrības, kad rinda reiz beigsies. Taču jūnija sākumā presē aprakstītā, bet jau pagājušajā rudenī notikusī profesionālā riteņbraucēja dobelnieka Jura Silova apcietināšana, iebraucot no Polijas Lietuvā, sakarā ar to, ka viņš, baidoties no muitnieku iespējamās saistības ar bandītiem, nebija deklarējis savu līdzpaņemto naudu, rāda, ka uz «Via Baltica» vēl aizvien gadās pavisam savādas lietas.
Tā mums ar Edgaru šoreiz izkristalizējās doma, ka automašīnu un, protams, paši sevi vedīsim uz Latviju ar kuģi… Varbūt te sava ietekme bija arī dziņai apskatīt daudziem trimdas latviešiem tik liktenīgo jūras ceļa gabalu, kā arī karstajam laiciņam, kas Eiropā tā īsti iestājās nedēļu vēlāk, bet nu lēmums par kuģošanu palika nemainīgs.
Kā tev klājās svešās mājās?
Turpceļā līdz pat Minsteres Latviešu centram braucu ar mūsu pilsētas firmas «Autostars» autobusu. Reisā pasažieru vairākumu veidoja studenti, kas bija nolēmuši četrus mēnešus Skotijā pastrādāt kādu vienkāršu, taču Latvijas mērogos labi atalgotu lauku darbiņu. Šķiroties no pavadītāju bariņa viņi visi (izņemot kādu mīļu pārīti) likās ļoti jautri. Taču, nobraukto kilometru skaitam augot, sejas kļuva arvien domīgākas. Likās, ka viens otrs pirmo reizi dzīvē nonāca situācija, kad mājas tik ilgi vairs neredzēs. Kas tev tur Vakareiropā mīļi uzliks roku uz pleca? Kā tev tur klāsies? Polijai izbraucām cauri naktī. Vienīgi vakarā piezīmēju, ka šoseju, kas ved uz Varšavu no Augustovas mežiem un Lietuvas pierobežas, poļi ir ņēmušies paplašināt. Varētu būt, ka no Latvijas taisnā braukšana uz Vāciju caur Karalaučiem, tagadējo Kaļiņingradu vēl kādu laiku nespīd. Kādas tad būs attiecības Krievijai ar Eiropas Savienību?
Oderas kreisajā krastā – Vācijā – uzreiz krīt acīs cenas. Vai, cik lēts benzīns! Maksā tāpat kā 1993. gadā! Bet tūlīt arī «pielec», ka skaitļi taču vairs nav markās, bet eiro. Tātad benzīna cena pa šiem gadiem ir paaugstinājusies divas reizes. Latvijā jau arī pieaugums apmēram tāds pats. Tāpēc, lai ierobežotu musulmaņu ietekmi pasaulē, visprātīgāk ir braukt ar velosipēdu, kas Vācijā ir populārāk nekā pie mums.
«Autostara» autobusā kāds vecāks vīrs ar divām pasēm (vācu un latviešu) man sūdzējās, ka, pārejot uz eiro, Vācijā ir jūtami pieaugusi ikdienas pārtikas produktu cena. Domas nomierinot, sāku skaitīt ceļmalās vēja ģeneratorus. Pa divām dienām iznāca 35. Vāciešiem daudz ko nozīmē tīrāka daba un alternatīvā enerģija. (Turpat kaimiņos franči, vīnu piedzerdami, 75% valstī nepieciešamās elektrības lēti iegūst atomelektrostacijās.)
Tieši sadarbībā ar «zaļajiem» sociāldemokrāti Vācijā nāca pie varas. Taču pret to, ka Šrēders pie varas varētu arī palikt, minētais vīrs ar divām pasēm bija krasi noliedzošs.
Vakars Edgara ģimenes īrētajā, ērti iekārtotajā dzīvoklī kādās lauku mājās pagāja jauki. Lauku mājas Vācijā, kur iedzīvotāju blīvums ir 225 cilvēki uz kvadrātkilometru, izskatās krietni citādi nekā Latvijā, kur šis rādītājs ir 37. Tepat jau pāri laukam redzams ciems, pretējā pusē – otrs.
Un tomēr patīkami acis palaist pāri kartupeļu vagām, kas izskatās kā istabas tepiķa turpinājums. Māju saimnieks vācietis agrāk nodarbojies ar lietotas lauksaimniecības tehnikas pārdošanu Baltijas valstīs. Tagad, kļuvis vecāks, viņš mierīgi kopj savu īpašumu, īpaši uzmanot suni, kas, starp citu, ir apdrošināts gadījumam, ja kādu sakostu. Turpat blakus kaimiņu mājās kāda arī cienījamu gadu kundze kopj četrus zirgus, kuriem ir savs aploks un stallis.
Saprotu, ka nav lēti uzturēt šādus dzīvniekus, piemēram, zeme maksā reizes desmit vairāk nekā pagaidām Latvijā. Bet kundze šādu hobiju var atļauties. Gadās, ka Edgara deviņus gadus vecais dēlēns Kristaps «pazūd» kaimiņienes stallī pat uz trim stundām. Zēnam ir laipni atļauts palīdzēt šajos zirgu kopšanas darbos.
Otrā rītā mājas koridorā noskan zvani un kāds pārītis vai trio priecīgi skaita dzejoli. Izrādās, kaimiņu īrnieku dzīvoklī šodien būs kāzas. Tās, protams, – klusākas, nemanāmākas nekā Latvijā. Nu, bet ir lielāka cerība uz dabisko pieaugumu. Citādi Kristapiņš pa trim apkārtējām mājām ir vienīgais bērns.
«Kur ir mana lidmašīna?»
Nākamajā pēcpusdienā mēs ar uz Latviju vedamo džipu, kas tiešām nav domāts starpvalstu pārbraucieniem, laidām uz ostas pilsētu Lībeku. Laiks kļuva drusku mākoņains, bet tas tieši labi, jo, saulītei spīdot, uz jūras pusi būtu devušies daudzi atpūtnieki, un mēs, ļoti iespējams, trāpītos kādā autosastrēgumā. Te gan jāpiebilst, ka Vācijā autosastrēgumi smird mazāk nekā autoburzma Vecmīlgrāvī (to Edgars ar savu smalko degunu vēlāk, iebraucot Rīgā, asi konstatēja). Visbeidzot pēc trīs stundu joņošanas zīmes vēstīja, ka Lībeka ir klāt. Neiegriežoties pilsētā, šķērsojām Trāves upi un nokļuvām tieši «pie pāļa». Viss it kā sakrita – plāksne «Latlines» pie ostas vārtiem, turpat arī nostrādājušies letiņu šoferi, bet 158 metru garais un 24 metrus platais kuģis, kas stāvēja piestātnē bija… ar Turcijas karogu, un tā nosaukums arī visai savāds – «Kaptan Burhanettin Isim».
Grūti jau sirdī pieņemt, ka starptautiskajā jūras transportā ar nacionālo identitāti ir visai nosacīti. Pasaulē taču visvairāk kuģu ir reģistrēts brīvlaisto vergu republikā Libērijā (šo Āfrikas valsti 1847. gadā dibināja ar cēlu ideju, ka agrākajiem Amerikas vergiem vajadzētu repatriēties uz Āfriku), kas diemžēl pagaidām ekonomiski nav uzplaukusi. Tomēr Libērijas nodokļu politika kuģu īpašniekiem ir ļoti pievilcīga.
Caur nolaisto pakaļējo bortu iebraucām automašīnu kuģa rūmē un paši uzkāpām augšā nodalījumā, kur atrodas kajītes. Pie letes, kas vedināja domāt, ka esam viesnīcā, mūs sagaidīja laipna latviete, ko šoferi sauca par Ilzi. Uz viņas galda atradās dators, bet aizmugurē pie sienas karājās kāds portrets.
Tajā bija attēlots kāds lepns turku vīrietis, kas, kājas vienu pār otru pārlicis, sēdēja uz sola. Skaļi nodomāju, ka tas droši vien ir kapteinis Burhanettins Isims, kuram par godu nosaukts šis kuģis. Ilze tam nevaļīgi piekrita. Divstāvīga, taču ērta gulta, katram galvgalī grāmatu lasāmā lampiņa, lejā spēļu galdiņš. Pie sienas gan trūka kāda kontaktligzda. Tajā vietā rēgojās divi kaili vadi, taču nekaitīgi – bez strāvas.
Trīs veida stāvokļi
Trīsdesmit piecas minūtes pāri biļetē noteiktajam laikam, īsi pirms pusnakts «Kaptan Burhanettin Isim» atgāja no krasta. Apstājās satiksme uz Trāves tilta. Viens tā laidums sadalījās uz pusēm un pacēlās gaisā. Pavērtā tilta sprauga bija pietiekama, lai kuģis mierīgi izietu tai cauri.
Pilsētas ugunis lēni attālinājās. «Kaptan Burhanettin Isim» gāja ar ātrumu, kas tobrīd varēja būt kādi 15 mezgli (ap 30 kilometriem stundā). Piesteidzās loču kuteris un metrus astoņus zemāk gaitā piespiedās pie lielā kuģa labā borta. Ir teiciens, ka cilvēks varot būt trīs stāvokļos: dzīvs, diemžēl miris, bet trešais – jūrā. Apmēram tāda sajūta bija, vērojot, kā ar speciālu trosē iekārtu ierīci no mūsu kuģa klāja tika nolaists vācu locis. Atcerējos skatus no rodeo, kur kaskadieri uzstājās, stāvot kājās uz diviem līdzās auļojošiem zirgiem. Protams, arī šis «rodeo» beidzās normāli. Vienīgi nobrīnījāmies, ka locis pie šīs nolaižamās ierīces turējās ar vienu roku – otrā viņš bija satvēris savu… velosipēdu.
Pārgājiens pa Baltijas jūru bija mierīgs un skaists. Brīžos, kad tālumā parādījās kāds vairāk izbīdījies zemesrags, mobilajā telefonā parādījās vācu, poļu, zviedru, latviešu un igauņu zonas.
Ik pa laikam apkārtnē varēja redzēt trīs četrus kuģus, taču jo tālāk uz austrumiem, jo to kļuva mazāk. Te man atmiņā ienāca kāds stāsts, ko man, pirms sešiem gadiem neilgu laiku strādājot nelegālo imigrantu nometnē Olainē, pastāstīja vairāki cilvēki, kas teicās esam kurdu partizāņi (zināms, ka kurdi karo pret turkiem, kas daļēji ir okupējuši seno Kurdistānu).
Tā, piemēram, vīrs, kas sevi sauca par Azadu, man teica: «Reiz kontrbadisti, kas par samaksu bija apņēmušies no Baltijas jūras austrumu krasta pārvest grupu kurdu nelegālo imgrantu uz labklājīgo Zviedriju, jūrā, kad tiem tuvojās zviedru patruļkuģis, kravas konteineru ar divdesmit trīsdesmit cilvēkiem aizlaida pār bortu.»
Neko vairāk es no šiem cilvēkiem, kas taču paši bija likuma pārkāpēji, turklāt bez personas dokumentiem, uzzināt nevarēju. Cik zinu, arī policija nekādas izmeklēšanas darbības nesāka. Iespējams, ka tas ir zviedru robežsargu sacerēts un nelegālo imigrantu vidū izplatīts briesmu stāsts, kuram vajadzētu mazināt vēlēšanos nelegāli iebraukt Zviedrijā. Tomēr šīs, šķiet, neviltotās liecības, lūkojoties jūras plašumā, man nāca prātā.
«Rodeo» kuģa rūmē
Liekas, mēs atradāmies tuvu Baltijas jūrā lielākajai – Gotlandes – salai, kad piezvanījām uz Bēni mūsu dzimtā vecākajam pārim Millijas tantei un Ērikonkulim, kuriem abiem jau iet pāri astoņdesmit. Apjautājāmies par veselību un solījāmies drīz būt mājās. Otrajā rītā pēc brokastīm manī atmodās žurnālista gars un iedomājos palūgt administratorei Ilzei, vai mani nevarētu pieņemt kuģa kapteinis. Un tiešām – noteiktajā stundā turpat koridorā Ilze mani iepazīstināja ar neliela auguma melnīgsnēju kungu – «Kaptan Burhanettin Isim» kapteini Baieram.
Šķiet, ātri novērtējis manu ārējo izskatu (kas bija ne īpaši brašs, taču nevainojams), viņš piedāvāja doties uz pašu augšējo klāju, kur atradās kapteiņa apartamenti. Pieņemamā kajīte likās normāla trīsistabu dzīvokļa lielumā. Man tika piedāvāts alkohols, kafija vai tēja. Palūdzu trešo dzērienu, kas tika atnests mazās, ovāli izliektās glāzītēs. Kapteinis jautāja, kā jūtos uz viņa kuģa. Atbildēju, ka labi (pieklājības pēc neko neminēju par kailajiem vadu galiem kajītē, kas mazliet bojāja skatu, bet nebija kaitīgi). Savukārt es jautāju viņam, kā veicas kuģošana zināmā mērā mūsu nacionālajos ūdeņos. Kapteinis teica, ka labi. Taču viņa tālāk piebilstais mani pārsteidza. Proti, turku kapteinis pauda sašutumu par Rīgas ostas stividoru kompānijām, kas atbild par kuģa iekraušanu un izkraušanu. Izrādās, bieži vien kravas konteineru vedēji esot piedzērušies un Rīgas ostā šie brāžoties pa kuģa rūmi tā, it kā būtu nokļuvuši uz autobāņa.
Turklāt šie ostas strādnieki vāji saprotot angļu valodu (tas jau būtu brīnums, ja kāds, nodzerot prātu, varētu sākt runāt angliski!). Nepatīkami. Tāpēc nodomāju sarunu novirzīt uz citas nots. Izteicu savu un arī administratores Ilzes klusējot apstiprināto pieņēmumu, ka cēlā izskata turku vīrs, kura portreti uz kuģa karājās vairākās vietās (arī pieņemamā kajītē) ir slavenais kapteinis Burhanetins Isims, kura vārdā šis kuģis ir nosaukts. Te nu dabūju dzirdēt nelielu ekskursu Turcijas vēsturē. Jā, protams, godājams jūrnieks ir bijis kapteinis Burhanetins Isims. Interesanti, ka viņš esot strādājis Turcijas kuģniecībā pirms tās privatizēšanas, taču portretētais vīrs ir Mustafa Kemals Ataturks. Politiķis, kas apmēram tajā pašā laikā, kad dzima Latvijas valsts, vadīja turku buržuāziski nacionālo revolūciju. Tā turku valsti no ienīstas un grūstošas Osmaņu impērijas pārveidoja par republiku. Šo vēsturisko personu diemžēl agrāk nepazinu.
Sajūtot lepnumu, ar kādu turku kapteinis runāja par savas tautas nacionālo varoni, es no sirds ilgojos, lai kādreiz pasaulē būtu tādi kuģi, kur pie sienas karātos Jāņa Čakstes, Kārļa Ulmaņa, varbūt arī Vairas Vīķes-Freibergas portrets.
Nākamajā rītā precīzi, kā mūsu sarunas laikā bija rēķinājis kapteinis Baiers, mēs iebraucām Irbes jūras šaurumā pie Kolkas raga bākas. Lai kā skatījos uz ziemeļiem ne Sāmsalas, ne savas sapņu zemes – Roņu salas – krastu redzēt nevarēja. Pēc dažām stundām atlika vien atgriezties Latvijā, kas tomēr, gribi negribi, mums ir vismīļākā pasaulē.
