Jau akmens laikmetā mūsu senči lietoja spēku, velkot ārā no alām sagūstītos dzīvniekus. Izmantoja liānu virves, kas kalpoja arī kā materiāls dažādu mājokļu būvei, kur bija vajadzīga vilkšana, pievilkšana un savilkšana.
Jau akmens laikmetā mūsu senči lietoja spēku, velkot ārā no alām sagūstītos dzīvniekus. Izmantoja liānu virves, kas kalpoja arī kā materiāls dažādu mājokļu būvei, kur bija vajadzīga vilkšana, pievilkšana un savilkšana. Vienvārdsakot – vilkt virves antīkajam
cilvēkam ir bijusi ikdienas nepieciešamība. Senajā Grieķijā šī nodarbe kļuva par sporta veidu, kas joprojām ir aktuāls un turpina attīstīties arī šodien.
Mūsu pusē virves vilkšanas kā nopietna sporta veida vēsture sākās pirms septiņiem gadiem Ozolniekos, kad Edgaru Ludzīti – tolaik fizkultūras skolotāju un spēka trīscīņas treneri – palūdza pastrādāt ar «savākto» komandu, lai sagatavotos Lauku sporta spēlēm. Pasākuma rezultāti, kas bija teicami «zaļajiem» amatieriem – trešā vieta starp divpadsmit komandām, deva stimulu sākt nopietnu un smagu darbu, kuru vadīt uzņēmās tagad jau viens no labākajiem šīs jomas treneriem valstī – Edgars Ludzītis, dibinot virves vilcēju klubu «Ozoli». Šogad viņi svinēs savu sesto pastāvēšanas gadadienu.
Kā mācīt tos, kas velk
«Virves vilkšana ir sporta veids, kas prasa daudz spēka, izturības un statistiskuma,» atzīst treneris, kas savas zināšanas un prasmi izveidot teju profesionālu komandu smēlies no dažādiem avotiem. Viņš ir piedalījies semināros Latvijā un ārvalstīs gan kā klausītājs, gan lektors. Kopā ar komandu Edgaram cieša sadarbība izveidojusies ar zviedru virves vilcējiem, kas devuši savu artavu «Ozolu» spēka pamatam ne tikai teorētiskā gultnē, bet arī praktiski: rīkojot koptreniņus. Zviedrus var saukt par Ozolnieku komandas tēviem, kas iemācījuši tehnikas pamatus, skaidrojuši kļūdas un ļāvuši mūsējiem augt profesionalitātē tādā mērā, ka nu skolotāji nedaudz pat baidās no skolniekiem.
Metodiskos materiālus treneris meklē arī internetā, teksti tiek tulkoti, jo grāmatu latviešu valodā nav, vairums informācijas ir iegūta no ārvalstīm. Arī Sporta akadēmija nesagatavo speciālistus, kas pēc skolas pabeigšanas būtu gatavi strādāt ar virves vilcējiem. Tādēļ pamatā savā darbā Edgars izmanto savas statista, novērotāja dotības: eksperimentē, uzlabo, pieņem par labu vai atzīst, ka kļūdījies. Strādājot pēc šāda principa, visa pieredze, ar ko viņš var dalīties, ir pārbaudīta praksē.
Savu darbu treneris veic ar labdabīgu fanātismu un uzskata, ka Jelgavā uz tā balstās visi virves vilcēji. Jo kā gan to citādi izskaidrot, ja vīri, pārnākuši no darba nostrādājušies, noguruši, atrod vēl spēku trenēties.
Katram sava pieeja
Septiņu gadu laikā «Ozoli» ir spējuši Latvijas mērogā noturēties pirmajā trijniekā, tas vien jau liecina par zināmu meistarību, kuras attīstība vienu brīdi bija pat apdraudēta. Pēc Pasaules čempionāta Anglijā treneris vēlējās pārtraukt darbu, jo, aizvedis komandu no devītās līdz piektajai vietai, saprata, ka tā ir virsotne un tālāk nav vairs kur iet – visa «sula no apelsīna izspiesta». Tomēr tika atrasta jauna motivācija un darbs turpinājās. «Komanda man ir kā māksliniekam ļoti labs materiāls, ar kuru var panākt teicamus rezultātus,» stāsta treneris. Tik esot jāmāk atrast katram biedram savu pieeju. «Klubā divdesmit cilvēkiem man ir divdesmit metodes,» smej Edgars. Lai iegūtu cerēto, nepieciešams mācēt iespaidot psiholoģiski. Komandu noskaņot cīņai trenerim palīdz skolā gūtā pedagoģiskā pieredze.
«Ozoli» ir kā viena liela ģimene, kas neiztiek bez strīdiem, pārmetumiem un prieka, gandarījuma brīžiem. Kopīgi pavadītais laiks – treniņi, sacensības, svētki un vaļas brīži – ir satuvinājis šos cilvēkus, ļāvis vairāk citam citu iepazīt, kas virves vilkšanā nav mazsvarīgi. Šajā sporta veidā nav līderu, komandas locekļiem ir jābūt kā vienam, jājūt otra domas.
«Ja man būtu tā naudiņa…»
Lielākās galvassāpes stiprajiem puišiem sagādā finansiālās problēmas, kas nereti ierobežo pilnīgu atdevi. Lielu paldies par atbalstu komanda teic Ozolnieku pagastam, kas vienmēr izpalīdzējis, kā nu varējis, taču naudas nekad nav bijis pietiekami. Bet arī tas īstus fanātiķus neattur: iet, strādā, nopelna un maksā savu naudiņu. Tik reizēm iesmeldzas sirds, sak, būtu labāks ekipējums, pārtika, nedaudz komforta, tad rezultāti arī uzlabotos. Bet, tā kā līdzekļi pašreiz ir ļoti ierobežoti, svarīgākais, treneraprāt, ir sezonas sākumā atrast motivāciju savam un komandas darbam. Līdz šim tā ir bijusi pakāpeniska izaugsme: tikt ārā no apakšgrupas, piedalīties Eiropas un Pasaules čempionātos, taču tagad aizvien grūtāk uzstādīt reālus mērķus, uz ko tiektos un kam ticētu visi puiši, tādēļ arī no trijām komandām pašreiz palikusi tikai viena. Bet palikuši tie labākie: astoņdesmit procenti no tiem, kuri sāka vilkt.
Nesen «Ozoli» atbrauca no Šveices, kurp, kā atzīst treneris, viņi bija devušies vairāk kā ģimenēm apsolītajā atpūtas braucienā, jo jau iepriekš zināja: sportiskā ziņā nekas labs nav gaidāms. Pašreiz klubā notiek gatavošanās Latvijas Republikas čempionātam, taču centrālais šīs sezonas notikums gaidāms septembrī – Pasaules čempionāts Dienvidāfrikā. Skan jau vareni, tik cerības sāk rukt, domājot par finansēm: 900 latu «uz galviņu» nav maza summa, bet… gan jau.
Jaunāki, bet ne sliktāki
Līdzās «Ozoliem» blakus pagastā tikpat aktīvi darbojas un velk kāds cits klubs – «Līvbērze», kas gan ir jaunāks, taču ne mazāk spēcīgs un fanātisma pilns. Tā idejas pamatlicējs ir Jānis Lensēvičs: dzimis un audzis līvbērznieks, bet nu jau kādu laiciņu dēvējams par rīdzinieku. «Viņš bija tas, kurš saturēja zēnus kopā, vēlēdamies, lai arī viņa dzimtajā pusē būtu kāda nopietna nodarbe,» atceras bijušais kluba «Ozoli» biedrs Aleksandrs Šalājevs, kas nu jau trešo sezonu virvi velk pats un trenē puišus Līvbērzē. Četros pastāvēšanas gados kluba treneri ir nomainījušies vairākkārt, taču virvei uzticīgie ir palikuši. Arī šeit, līdzīgi kā «Ozolos», no divām komandām, kas sāka, palikusi vairs tikai viena, tas tikai vēlreiz pierāda, ka sporta veids prasa īstu vīru pacietību un pat apsēstību.
Pirmās sacensības līvbērzniekiem notika Kalnciemā. Toreiz puiši esot aizbraukuši, mākot pielietot tikai spēku, bez izstrādātas tehniskās puses. Ieguva otro vietu, zaudējot «Ozoliem» un saprata, ka ar lieliem muskuļiem nepietiks, vajadzīgs smags darbs, kas nebiedēja. Trīs reizes nedēļā «Līvbērzes» vilcējus var satikt pļaviņā blakus pagasta skolai, bet katru otro nedēļu – sacensībās, un tā no maija līdz septembrim.
Vidējais kluba dalībnieku vecums ir divdesmit viens gads, un visiem viņiem paralēli virves vilkšanai katram ir savs algotais darbiņš, citam turpat uz vietas, citam Jelgavā, Rīgā, taču visi pēc smagās darba dienas dodas uz treniņu. Un gadījumā, ja līdz tā sākumam ir atlikušas dažas minūtes, bet jāpārvar aptuveni piecdesmit kilometru, tad nu netiek žēlots spēkrats un «spiests grīdā», lai tik paspētu laikā. Taču reiz līdz treniņam kāds puisis tā arī netika, bet līdz policijas iecirknim gan. Lūk, kāds fanātisms! «Ārā trīsdesmit grādu karstums, citi sēž pie ūdeņiem, dzer alu, bet mēs pļaviņā velkam virvi,» smej Aleksandrs.
Arī «Līvbērzes» velkoņi pagājušajā nedēļā atgriezās no Šveices, kur viņu uzdevumos ietilpa pastiprināt spēku «Ozoliem». Šis bija mēģinājums apvienot abu komandu spēcīgākos, tādā veidā kopā pārstāvot Latviju, iegūt labākus rezultātus. Pirms mača gan abi klubi bija rīkojuši koptreniņus, taču metodes ir atšķirīgas, tas rada grūtības, to atzīst abu komandu treneri. Turklāt arī braucienam uz Dienvidāfriku virves vilcējiem ir padomā spēkus apvienot, bet, runājot par pilnīgu virves vilcēju pāriešanu vienā klubā, «Līvbērzes» treneris teica, ka tādā gadījumā Latvijas čempionāti nebūtu virs interesanti, jo vilcēju nav daudz.
Pieminot grūtības, arī līvbērzniekiem lielākā sāpe ir finanses. Nauda nepieciešama transportam, akreditācijai, dalības maksai, arī apdrošināšanai, jo – kā smej Aleksandrs: «Nav jau nekāds šahs.» Braukājot pa Eiropas valstīm, mūsu sportisti saskaras ar lielo atšķirību, par kuru tiek ironizēts: «Ārzemnieki pārvietojas ar lidmašīnām, mēs – ar autobusu, kur cits citam sēžam gandrīz uz galvas, viņi dzīvo viesnīcās, mēs – kazarmās, viņu uzturā ir speciāla pārtika, bet mēs ēdam līdzpaņemto,» stāsta treneris un piebilst: «Uz Pasaules čempionātu vajadzētu braukt labākajiem, taču iespējas būs tikai tiem, kas spēs samaksāt.»
Par to, kur dabūt naudu, idejas ir, daļa arī apsolīta, biļetes pasūtītas, un ir cerības četriem cilvēkiem no «Līvbērzes» vismaz redzēt Dienvidāfriku.
«Virves vilcējiem ir savs mērķis, potences, vēl vienīgi nepieciešams finansiāls atbalsts, un tad jau tā lieta ies,» teic Aleksandrs.
«Pieniņš ir, katliņš ir, tikai malka jāgādā…»
Vairāk par to, kā mūsu virves vilcējiem gāja Šveicē, lasiet nākamajā sporta lappusē.
