Jelgavas grupa «Oceanfall» apliecina, ka arī šajā laikā, kad televīzijā un radio pārsvarā dzirdamas pliekanas un banālas dziesmas, vēl aizvien iespējams sacerēt gudru un labu mūziku domājošiem cilvēkiem.
Jelgavas grupa «Oceanfall» apliecina, ka arī šajā laikā, kad televīzijā un radio pārsvarā dzirdamas pliekanas un banālas dziesmas, vēl aizvien iespējams sacerēt gudru un labu mūziku domājošiem cilvēkiem. Par grupas rašanos, darbību un nākotnes iecerēm stāsta «Oceanfall» dziedātājs, ģitārists un dziesmu tekstu autors Kārlis Kazāks.
«Oceanfall» dalībnieki agrāk darbojās itin populārajā grupā «Dull Doll». Vai tagad spēlējat citu mūziku?
Pēdējais «Dull Doll» sastāvs bija tie paši četri puiši, kas nu jau pāris gadu pazīstami ar vārdu «Oceanfall». Savulaik «Dull Doll» bija līgums ar «Mikrofona ierakstiem», taču tas tika lauzts, jo gribējām spēlēt kaut ko nopietnāku un sapratām, ka ar «Mikrofona» attieksmi pret grupu mēs lēnām «braucam auzās». «Dull Doll» izjuka līdz ar līguma laušanu. Kādu laiku neko nedarījām, līdz sanācām kopā un mēģinājām atsākt spēlēt. Domāju, ka ir labi, ka viss tā notika, jo tikai tagad esam apmierināti ar to, ko darām. Spēlējam, ko gribam, mums ir līgums ar A.Mielava ierakstu kompāniju «Upe». Račs aicināja mūs atpakaļ, bet negribējām atkal saistīties ar to mašinēriju, kas valda «Mikrofonā», vēlējāmies cilvēcīgas attiecības – tādas, kādas mums ir izveidojušās ar Mielavu, kas ir viens no prātīgākajiem Latvijas rokmūziķiem.
Kā pats raksturotu grupas spēlēto mūziku?
Reiz man iešāvās prātā angļu vārdiņš «lullaby» (šūpļa dziesma) un nodomāju, ka to, ko darām, varētu saukt par «soullullaby» («soul» – dvēsele), tādas mierīgas dziesmas par dzīvi, par mūsu attieksmi pret apkārt notiekošo un apkārtējiem. Ja kādam tas liekas interesanti, lieliski. Manuprāt, teksts ir tikpat svarīgs kā mūzika. Klausoties Latvijas Radio 2. programmu, nekā vairāk par to, ka kāds otram atzīstas mīlestībā, neiznāk dzirdēt, savukārt man ir svarīgi pateikt ko vairāk. Taču arī par mašīnām un naudu kā vācieši es nedziedu. Latvijā ar mūsu spēlēto mūziku nav iespējams pelnīt. Pieļauju, ka, mainot attieksmi, mēs varētu ātri kļūt populāri un sapelnīt kaudzi naudas, taču ceru, ka šādu ceļu nekad neizvēlēsimies. «Dull Doll» laikos vienu brīdi nāca klāt divpadsmitgadīgas meitenītes, un mums jau sāka likties, ka viss kārtībā, taču tagad ļoti labi apzināmies, ka šādi klausītāji un klausītājas pat neuztver, ko vēlamies pateikt, viņiem svarīgi, lai uz skatuves būtu «smuki džeki», lai varētu pienākt klāt un pateikt, ka tu labi izskatījies. Tad jau labāk strādāt par modeli, bet gribas taču spēlēt mūziku. Tagad pēc uzstāšanās cilvēki nāk klāt un saka, ka labi spēlējam.
Koncertējat jūs visai reti…
Ģitāras spēlēšana ir dzīvesveids, nevis darbs, tāpēc tiem, kas teic, ka mēs neko nepelnām, atbildu, ka ar dzīvesveidu neviens nepelna, naudu pelna ar darbu. Ja paveicas un par koncertu samaksā, esmu priecīgs, bet tas nav svarīgākais, svarīgākais ir tas, kur tieši mums piedāvā spēlēt, ar kādu attieksmi nospēlējām. Menedžera mums nav un nejūtam vajadzību. Nupat nospēlējam Rīgas pilsētas svētkos, mūs ielika pirms «Prāta vētras» ļoti labā laikā. Gribējām arī pieteikties konkursam «Liepājas dzintars», bet Hermanis mums pateica, ka esam pārāk profesionāli, jāspēlē tām grupām, kas nav profesionāļi. Uz koncertēšanu paši neuzprasāmies, bet, ja kādam vajadzēs, uzaicinās.
Vai mūsu kultūras darba organizatori jūs uz Jelgavas pilsētas svētkiem aicināja?
Nē, kaut gan labprāt uzspēlētu mūsu dzimtajā pilsētā. Svētku rīkotājus laikam vairāk interesēja liepājnieks Mārtiņš Freimanis, kas, manuprāt, ir īsts āksts.
Jums piedēvētais profesionālisms sācis veidoties mācību laikā 4. vidusskolā. Vai visi grupas dalībnieki nāk no šīs mūzikas tradīcijām bagātās skolas?
Trīs no mums – Māris, Gints un es – mācījās 4. vidusskolā, tātad skolojāmies pie Agra Celma. Kopš bērnudārza visi trīs esam kopā. Bundzinieks Anrijs gan ir no Dobeles, viņam nākamgad jābeidz Mūzikas koledža. Ja kāds prasa, kā tu atpūties, es saku – spēlēju mūziku. Mēģinām vismaz divreiz nedēļā, lai nepazūd iegūtā prasme.
Ko nozīmē jūsu grupas nosaukums?
Nāca virsū pirmais koncerts un steidzami vajadzēja izdomāt kaut kādu nosaukumu. «Oceanfall» ienāca prātā kā kaut kāds plašs vārds, kam nav īsti precīzas nozīmes. Tulko kā gribi.
Kādu jūs redzat savu nākotni Latvijas mūzikas tirgū?
Pamatmērķis ir spēlēt mūziku, mēģināt pateikt arvien vairāk un labāk. Tie, kas grib vienkārši izklaidēties, mūsu klausītāji gan nekad nebūs.
