Internets Latvijā it kā kļuvis ikdienišķs, pieejams.
Internets Latvijā it kā kļuvis ikdienišķs, pieejams. Vai visiem? Interneta asociācijas un sakaru nozares vadītāji globālā informācijas tīkla attīstību Latvijā vērtē pat kā straujāku un dinamiskāku nekā Igaunijā, kas tiek uzskatīta par šajā ziņā visattīstītāko Baltijas valsti. Tam var piekrist tikai nosacīti. Igaunijā internetizācija ir jau tiktāl izplatījusies un pilnveidojusies, ka iestājusies zināma piesātinātība. Turpretī Latvijā tā ir tomēr vēl zīdaiņa autiņos, bet bērni tieši šajā vecumā aug visātrāk. Ar to arī izskaidrojams, ka mūsu valstī informatizācijas tempi ir straujāki nekā «nobriedušajā» kaimiņvalstī.
Aptauja liecina, ka internetu regulāri izmanto tikai 11 līdz 15 procenti Latvijas iedzīvotāju. Turklāt lielākā daļa – vienīgi darba vietās. Mājās interneta pieslēgums ir tikai nedaudziem. Visaktīvākie interneta lietotāji ir tīņi vecumā no 15 līdz 20 gadiem: par tādiem sevi uzskata gandrīz katrs otrais jaunietis. Viņi piekļuvi globālajam tīklam izmanto galvenokārt interneta kafejnīcās, lai spēlētu datorspēles, sūtītu e-pastu un «čatotu». Visretāk internetu lieto vecāka (virs 60 gadiem) gadagājuma ļaudis. Savukārt strādājošie lielā mērā internetu izmanto sarakstei un dokumentu apmaiņai ar e-pasta palīdzību. Tikai salīdzinoši neliela daļa pasaules tīklu izmanto kā informācijas avotu. Turklāt vairums interneta lietotāju atzīst: darbam daudz noderīgāka ir ārzemju informācija, jo Latvijas tīklā tā ir ļoti, ļoti nepilnīga. Ja arī vairums firmu, sabiedrisko un valsts institūciju uzskata par tādu kā goda lietu iekārtot savas mājas lapas, to lielākā daļa atgādina grāmatu vākus bez lapām. Tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ interneta lietošana Latvijā tik gausi iekaro «sadzīves līmeni», jo tajā visvairāk nepieciešama būtu tieši vietējā informācija. Arī citur pasaulē tik strauji un plaši izplatījusies e-komercija tādēļ ienāk lēni.
Otrs iemesls internetizācijas gausajai gaitai ir «tehniskās iespējas». Lai arī oficiāli tiek pausts, ka valstī ir «laba telekomunikāciju bāze», tādēļ esot «pavisam nedaudz vietu, kur pagaidām interneta pieslēgumu nevar nodrošināt tehnisku iemeslu dēļ», faktiski tā gluži nav, jo nav īsti korekts pats jautājuma uzstādījums – kas ir un kas nav tehniski iespējams. Iespējams ir viss un jebkurā zemeslodes daļā, jautājums vienīgi – cik tas maksā. Pie mums cenas ir nesamērīgi augstas. Tas arī ir svarīgākais iemesls, kādēļ tik daudziem cilvēkiem (īpaši lauku apvidū) internets vēl ilgi būs nesasniedzams sapnis.
Daudzas interneta firmas potenciālajiem klientiem atsaka tā ierīkošanu tieši aiz savas tehniskās impotences. Piemēram, izstrādājot kārtējo projektu, Tērvetes attīstības fonds paredzēja Tērvetes informācijas centrā ierīkot pastāvīgo interneta pieslēgumu, radot pagastā pirmo publisko interneta piekļuves vietu. Šajā nolūkā tika veikta praktiski visu Latvijā (legāli) darbojošos firmu aptauja. Diemžēl gandrīz visas laipni atbildēja, ka tas nav iespējams «tehnisku apsvērumu dēļ». Tikai viena firma pauda gatavību pastāvīgo pieslēgumu nodrošināt, turklāt par «saprātīgu» cenu (ap 600 latiem).
Internetu arvien vairāk lieto darbavietās, darba procesu regulēšanai. Firmas atļaujas maksāt par internetu, jo apzinās informācijas nozīmi konkurences apstākļos. Tajā pašā laikā individuālie lietotāji kurn par to, ka Latvijā telekomunikāciju tarifi ir augstāki nekā pat Igaunijā un Lietuvā (par «civilizētāko» Eiropu nemaz nerunājot). Atkarībā no informācijas apjoma tas mēnesī izmaksā līdz dažiem desmitiem latu. Tā ir pārāk liela nauda valstī, kur pusei iedzīvotāju mēneša ienākumi nepārsniedz 100 latu. Tādēļ, ja negribam arī turpmāk atpalikt no pārējām valstīm, mūsu valdībai būtu no tām jāmācās. Ir daudz veidu, kā stimulēt interneta plašāku un straujāku ieviešanu. Piemēram, nodokļu atvieglojumu veidā firmām, kas saviem darbiniekiem sniedz bezprocentu aizdevumus datortehnikas iegādei vai arī pievienotās vērtības nodokļa samazinājumu datortehnikai.
Tiesa, pie mums pastāv arī dažkārt pieejamāks (cenas ziņā) nelegālais bizness internetā. Taču papētīsim, cik vispār internets Latvijā ir legāls. Spēkā esošajā telekomunikāciju likumā nav minēts ne tas, ka internets būtu aizliegts, ne arī, ka tas būtu atļauts. Tātad – it kā atļauts. Tajā pašā laikā interneta pakalpojumu sniedzēji Latvijā joprojām nav licenzēti; vienīgais, kas apliecina viņu darbības legalitāti, ir reģistrācijas apliecība, kas atļauj izmantot attiecīgu raidīšanas frekvenci. Vienlaikus darbojas arī nelielas firmiņas, kas sniedz interneta pakalpojumus, nereģistrēti izmantojot radio frekvences.
Kopumā interneta vide Latvijā ir visai nesakārtota. Piemēram, tagad tiek cerīgi gaidīts, kad Latvijā sakaru nozarē beigsies monopolstāvoklis un ienāks citi «spēlētāji», tādējādi pazeminot cenas arī fiksēto sakaru līniju izmantošanā. Taču pārāk lielas cerības uz to likt nevajadzētu, kamēr reālu atbalstu internetam nesniegs valdība. Ja to nedarīs, vēl ilgu laiku varēsim gozēties pašapmierinātībā, ka mūsu internetizācijas tempi ir «straujākie» Baltijā.
