Kādā pēcpusdienā, nākot mājās no darba, konstatēju, ka esmu aizmirsusi iegādāties savu dienišķo maizīti.
Kādā pēcpusdienā, nākot mājās no darba, konstatēju, ka esmu aizmirsusi iegādāties savu dienišķo maizīti. Tā kā īpaši daudz laika nebija, ieskrēju veikalā, kas trāpījās pa ceļam, lai gan to nevarētu saukt par manu iemīļotāko iepirkšanās vietu. Pieradusi pie mūžīgās grūstīšanās un neapmierinātības šajā iepirkšanās vietā, centos izskriet tai cauri, lai nesabojātu garastāvokli vēl vairāk. Mans viltīgais gājiens izrādījās nesekmīgs, jo pie maizes plauktiem man uzgrūdās kāda pavecāka sieviete. Turklāt viņa mani apveltīja ar nelaipniem vārdiem par to, ka maisoties viņai pa kājām. Laikam kundzīte nav atradusi to, ko meklēja, pie sevis nospriedu.
Ar vēl pāris starpgadījumiem, tomēr kopumā gana veiksmīgi, nonācu līdz kasēm, kur mani pārsteidza kāds interesants skats. Pie vienas – tās, kura atrodas visneizdevīgākajā vietā (tur garām spraucas lēto preču meklētāji), bija sastājusies pārdabiski gara rinda, lai gan pie blakus kases atradās tikai pāris laimīgi galā nokļuvušie. «Tukšās» kases kasiere izmisīgi sauca pircējus (saucienus drīzāk gan varētu dēvēt par nikniem un neapmierinātiem bļāvieniem). Dodoties uz brīvās kases pusi, mana ziņkārība ņēma virsroku un lika apstāties, lai uzzinātu, kāpēc cilvēki tik spītīgi stāv garā rindā, ja blakus kase ir brīva. Pie kasieru nervozitātes, neuzmanības un nelaipnības biju pieradusi un, manuprāt, arī pastāvīgie klienti sen ar to bija samierinājušies. Bet, ilgāk pavērojot situāciju, arī es iestājos garās rindas galā. Kāds tam bija iemesls? Ļoti vienkāršs. Kasiere, pie kuras kases drūzmējās garā rinda, bija pārsteidzoši laipna. Viņa bija iemanījusies nevis uzsviest dārzeņus uz svariem, bet gan tos uzlikt, arī balss viņai bija daudz patīkamāka nekā kolēģei, kas savu darba laiku galvenokārt pavadīja vientulībā. Taču īstais laipnās kasieres pievilcības noslēpums bija… smaids. Katram pircējam viņa vienkārši un patīkami uzsmaidīja…
Kaut arī veikala apsargs aicināja norēķināties pie «nelaipnās» kases, spītīgi turpināju stāvēt rindā pēc smaida. Un aiz manis bija vēl daudz tādu pircēju, kas neatlaidīgi un pacietīgi (nereaģējot uz aizrādījumiem par nekārtības celšanu), stāvēja garajā rindā…
Joprojām aizdomājos – cik daudz var panākt vienkāršs, patiess smaids.
